Weirdo and weirdo(er)

History detox. Šī bija skaista apņemšanās, līdz dienu vēlāk nopirku Nīla Makgregora grāmatu “Germany: Memories of a Nation“. Jāatzīst gan, ka tā pamatā veltīta vācu identitātes saprašanai ar dažādu artefaktu palīdzību,nevis padziļinātai masu iznīcināšanas analīzei. Izlasīju interviju ar šo vēsturnieku/mākslas ekspertu un sapratu, ka esmu hooked, un nopirku.

Protams, stāsts sākās nevis vecā Guardian linkā, bet Neues Museum, kur atrodas senēģiptiešu kultūras dažādu priekšmetu kolekciju. Audiogids pastāstīja, ka plānots izbūvēt grandiozu pazemes tuneļu tīklu, kas savienos visus Muzeju salā atrodošos kompleksus. Tālāk sekoja informācija par Humboldta forumu, kuru vēl šobrīd ceļ. Google meklēšanas rezultāts pēc rezultāta noveda pie Nīla Makgregora, kurš būs topošā foruma direktors. Intervijā ar viņu uzzināju ne tikai par plānoto kolekciju, bet arī grāmatu, ko veltījis vācu identitātes saprašanai. Nākamā dienā grāmata jau bija mana īpašumā. Ceru, ka tā noskalos to visu dīvaino, ko guvu lasot korejiešu autores Han Kang īsromānu “Veģetāriete“.

Grāmata nav par to, kā kļūt par veģetārieti, bet gan savdabīgs trīs personāžu naratīvs par jaunu sievieti Yeong-Hye, kura vēlas kļūt par koku. Yep, ne astronautu vai filozofi, bet koku. Vēlams, kas aug Korejas kalnu mežos. Yeong-hye sajūta, ka viņas saules pinumā kaut kas iestrēdzis, viņu vajā murgi un obsesīvi kompulsīvi tēli. Viņa vispirms atsakās no gaļas, pamazām no visa, ieskaitot runāšanu. Grāmata sadalīta trīs daļas: pirmā ir Yeong-hye vīra skatpunkts, tālāk māsas vīra un noslēgumā māsas In-Hye stāstījums. Tuvākais, ar ko varu salīdzināt, ir Haruki Murakami darbi, taču pilnīgi noteikti nav tas pats. Yeong-hye prāts un ķermenis iziet dažādas metamorfozes, kas lasot šķiet neaptveramas. Traģiskas atklājas pašu vērotāju dzīves, kuri pārdomā, vai kādreiz ir tiešām atļāvušies dzīvot, būt spontāni, atteikties no mēģinājumiem iekļauties sabiedrībā. In-hye, it kā sakārtotā, vecākā māsa, atklājas fobiju un raižu apsēsta, kurai māsas pārvērtības un attālināšanās no cilvēku pasaules, liek pašreflektēt un nonākt pie diezgan bittersweet secinājumiem. Valoda ir tik lakoniska, taču ar tik limitētiem valodas līdzekļiem spēj ietilpināt viena cilvēka un tā ģimenes pārvērtības īsromāna robežās.

“The feeling that she had never really lived in this world caught her by surprise. It was a fact. She had never lived. Even as a child, as far back as she could remember, she had done nothing but endure. She had believed in her own inherent goodness, her humanity, and lived accordingly, never causing anyone harm. Her devotion to doing things the right way had been unflagging, all her successes had depended on it, and she would have gone on like that indefinitely. She didn’t understand why, but faced with those decaying buildings and straggling grasses, she was nothing but a child who had never lived.” (Yeong-hye māsas pārdomas par savu dzīvi)

Skumja grāmata, pilna ar melanholiju un ilgām pēc pilnasinīgas dzīves. Atradu, ka pirms pāris gadiem iznākusi arī filma. Murakami “Norvēģu koks” ar ekranizēts, bet pēc divdesmit minūtēm sapratu, ka nevaru to skatīties. Ir grāmatas, kuru ekranizācijas labāk neredzēt, un kurām labāk palikt tekstā. Selindžers apzināti nekad neļāva ekranizēt “Uz kraujas rudzu laukā” vai kādu no stāstiem, ticot, ka viņa darbi tiks vai nu vienkāršoti līdz holivudiskai nejēdzībai, vai pilnībā pārprasti. The man had a point there.

Savādums turpinājās, kad nolēmām doties uz izstādi ebreju muzejā. Golems. Visa izstāde veltīa golemiem, no viduslaiku Prāgas keramiskiem, antropomorfiem golemiem līdz vācu ekspresionismam, Marvel komiksiem un mūsu mīlētiem robotiem R2D2 un C3PO. Noteikti būtu izbaudījusi vairāk, ja man būtu kādas nopietnākas zināšanas ebreju folklorā un misticismā, vai tiešām būtu noskatījusies to Vīgnera filmu, vai izlasījusi līdz galam Šabona romānu “The Amazing Adventures of Cavalier and Clay”. Mākslīgi radīta dzīvība rada diskomfortu, vai tā ir glezna, vai “‘Fausta” daļa ar homunkulu. Kiborgi un kloni iespējams būs plaši izplatītas parādības tuvākā nākotnē. Starp citu, viens no darbiem par doppelgänger un robotu tēmu bija redzēts. Pirms gada Barselonā apmeklēju izstādi “HUMAN +“, un robotics sadaļā bija šis pats darbs. Viens darbs, dažādi konteksti. Neordinārais bieži vien ir nezināmais, un nezināmais var radīt bailes. Un šis veļu laiks nepalīdz. Berlīnei cauri plūst upe, visapkārt ir ezeri, kas rudenī un ziemā padara šo pilsētu par ļoti miglainu vietu. Pamatīgs veļu laiks, ko citu, lai saka, tāpēc atgriežos pie tējām un The Smiths. Facebook šodien atgādināja, ka man ir atmiņas. Attiecīgi, ka pirms dažiem gadiem dalījos ar Smitu gabalu “The Night Has Opened My Eyes.” Atliek tad gremdēties atmiņās un nospiest PLAY.

Advertisements

2 thoughts on “Weirdo and weirdo(er)

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s