Remember, remember, the end of December

Berlīne šodien atgādināja ikdienišķu rudens dienu Liepājā, lietus sitas sejā, ej sakumpis uz leju, lai vējš nenogāž. Īstenībā ir decembra beigas, Ziemassvētki un citi platuma grādi. Vakar saģērbāmies silti un devāmies garā pastaigā gar upi un muzeju salu līdz beidzot nokļuvām Tiergarten. Elpot svaigu gaisu, kas smaržo pēc eglēm un priedēm, ir patīkama pārmaiņa pēc vilcienu stacijām un pārbāztām ielām. Trūdošu un salijušu lapu smarža atgādina bērnību. Sevisķi tās lapas, kuras pielipušas pie bruģakmeņiem. Tiergarten nopietnu lappušu skaitu veltījis Valters Benjamins, kura opusu Berlīnei piemin un iztirzā gan Ostups savos dzejoļos, gan Ferrante savās vēstulēs. Pirms pāris nedēļām šķirstīju šo atmiņu izdevumu par pavadīto bērnību Berlīnē. Tobrīd bija žēl kapeikas. Tajā pašā grāmatveikalā tiku pie Rilkes Letters to A Young Poet. Šis izdevums šķiet kļuvis nozīmīgāks un nozīmīgāks, atgriežos pie tā vēl un vēl. Varbūt tā ir zīme, ka jānopērk arī šis. Varbūt atkal kārtējā bibliofilijas izpausme. Nonetheless, izbaudīju iespēju staigāt stundām pa mežainām takām, staigāt līdz parādās gurdums kaulos, mētelis slapjš un doma par groku šķiet vilinoša. Izvēdināt galvu – trāpīga latviešu valodas frāze. Pastaiga dod šo iespēju izvēdināt galvu. Runājot par trāpīgu latviešu valodu, tad jāmin Vizmas Belševicas Bille, kuras triloģijas otro daļu sāku lasīt svētku laikā. Plūstoši un filigrāni, ar loģiskām pauzēm un nesamocītiem teikumiem.

Septiņdesmit dienas nebiju veikusi nevienu ierakstu, lai gan apcerāmā un pieminamā bija pietiekoši. Piemēram, brauciens uz Hamburgu, Saint George grāmatveikals vai jauns darbs. Iespējams vēlāk to visu apkopošu kāda atskata ierakstā vai pat infografiskā apkopojumā, will see. Katrā ziņā dienas un nedēļas paskrien šeit ātri, dinamiskas darba dienas, vakari bieži vien aizņemti tāpat. Apsveru iegādāties velosipēdu, lai varu ne tikai braukt uz darbu, bet izmantot to kā iespēju, lai izzinātu pilsētu, mazās ieliņas, kurās bieži vien paslēptas mazas ēstuvītes, dažnedažādi veikaliņi un mazas galerijas. Protams, var vēl paņemt līdzi vilcienā līdz ezeram vai kādam parkam, kur mierīgs un var izbraukāties. Runājot par mežiem, atcerējos Max Richter un viņa On The Nature of Daylight, kas skanēja Arrival. Starp kino pārsteigumiem divas filmas ar Amy Adams: Arrival un Nocturnal Animals. Pēdējā vienkārši bija mindblowing, pārspējot Forda pirmo gabalu, A Single Man.

Decembra beigas it kā rosina pārdomāt, izskatīt gada laika notikušo. Šis gads sākās ar alkoholā mērcētu vafeļu ēšanu, kuras bija stiprākas par glāzē ielieto mimosu. Un  to pavadīja Patijas Smitas grāmata M Train:

Is it time uninterrupted? Only the present comprehended? Are our thoughts nothing but passing trains, no stops, devoid of dimension, whizzing by massive posters with repeating images? Catching a fragment from a window seat, yet another fragment from the next identical frame? If I write in the present yet digress, is that still real time? Real time, I reasoned, cannot be divided into sections like numbers on the face of a clock. If I write about the past as I simultaneously dwell in the present, am I still in real time? Perhaps there is no past or future, only the perpetual present that contains this trinity of memory.

Tā nu nesen atgriezos pie viņas ar Woolgathering palīdzību, un nu klausos nesenākos albumus, starp tiem Killer Road. Šis gabals sevišķi patīk, kaut kas starp mūziku un spoken word. Atbilstoši decembra beigu noskaņai. Cheers.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s