From the streets of Berlin with love

schoneberg-graffiti

 

Viss sākās, kā parasti: “Nu beidzam? Nē vēl vienu.” Jāmin gan, ka glāzes bija neraksturīgi lielas, IKEA versija par graņonku. No tām dzērām viskiju un džinu, spēlējām Hypertheticals un klausījāmies vienu no Elzas nostaļgījas pleilistēm. Viss šķita brīnišķīgi līdz nākamajam rītam. Pirmā pamodās Elza, taču viņa palika guļot, atceroties Sarmas brīdinājumu, lai ļauj gulēt vismaz līdz deviņiem. Šo gan vēlāk uzzināju brokastu laikā, kad mēģināju tikt galā ar sāpošo galvu. Interesanti, ka pirmā patiesībā pamodās Sarma, saķērusi galvu meklēja ibumentinu un piedāvāja to arī pārējiem. Elza vēl atradās horizontālā stāvoklī, taču pieņēma, ka stāvus būs grūtāk un pašāva savu mazo roķeli Sarmas virzienā. Tikmēr vēl atrados zem segas un apsvēru slēpt paģiraino stāvokli, bet nolēmu, ka nav ko izlikties un pieteicos arī uz tableti. Sarma ielīda atpakaļ gultā un pārvilka segu pār acīm, Elza iesmējās. Sekoja parastie grūto rītu jaūtajumi: kāpēc tik daudz dzērām, kāpēc mēs atkal esam šeit, kāpēc tu tik daudz ielēji. Elza smejoties jautāja, kurš tad viņai pagatvos kafiju. Kamēr virtuvē vāriju kafiju, Elza mazgājas, savukārt Sarma kūkoja zem segas, gaidot, kad iedarbosies pretsāpju zāles. Tālāk pati devos nomazgāties, kamēr Elza lasīja priekšā nesmieklīgas latviešu anekdotes. Latviešu humors ir gandrīz tikpat labs, kā vāciešu, smiekli netrūka. Tā kā cepeškrāsnī viss garšo labāk, arī olas izcepām tur, pa virsu kārtīga deva čili mērces un klāt krūze kafijas. Tajā brīdī šķita, ka esam izsmēlušas dienas limitu, ka jālien vien atpakaļ gultā. Sarma secināja, ka vakar piebeigta gandrīz pudele viskija un džina. Ko? Ja jau, ta jau. Kaitinājam Elzu ar savām cepeškrāns īpašuma tiesībām, jo Everestā tādas izvirtības nav pieejams, tikai dranķīgs gāzes katls. Tālāk? Pārsteidzoši, bet mēs saģērbāmies un devāmies laukā. Kur? Protams, ka uz grāmatveikalu, Saint George Bookstore. Paģirains, pēc-viskija stāvoklis labākais, lai neapdomāti pirktu grāmatas. Tā nu Elza nonāca pie Bībeles skaidrojošas teorijas grāmata un weird romāna,kuru sauc Hangover Square: “You could practically smell the gin off it. ” Es mēģināju atrast depresīvāko grāmatu kāda pieejama. Savā ziņā arī izdevās: par bioētiku un nāvi, un eitanāziju. Uz pozitīvākas nots arī atradu vienu romānu par depresiju un Manna ķiegeli “Burvju kalns”, kurš bija meklēts jau vairākus mēnešus. Kamēr ar Elzu runājām, ka varētu nopirkt pašu grāmatveikalu, Sarma ērti bija iekārtojusies vecā ādas klubkrēslā un lasīja feisbuku. Ar Elzu devāmies atrādīt Sarmai izvēlētās grāmatas, lai saņemtu viņas piekrišanu. Samkasājām un devāmies prom, lai gan labprātāk būtu tur palikušas forever and ever. Tas būtu sapņu darbs, vadīt tādu grāmatveikalu, pasūtīt grāmatas un dzert viskiju. Black Books 2.0. Hell yeah! Turpat tālāk atrādās ik sestdienas zemnieku tirdziņš, kur tikām pie kafijas un vafelēm, kamēr no visām pusēm atradāmies bērnu, suņu un fancy berlīniešu ielenkumā. Pēc nelielas pieturas ļoti dārgu somu veikalā, noķērām tramvaju uz modernās mākslas muzeju. Iepriekš jau bija nolemts, ka šī būs lēnu pastaigu un kritizēšanas diena. Obviuosly, tāpēc devāmies uz laikmetīgo mākslas muzeju. Kā secinājām, paģirains stāvoklis ir labākais, lai baudītu mākslu, because you just kind of do not give a fuck and go with the flow. Elza jau patika ieeja un koka skulptūra. Izstādes sākumā secinājām, ka kaut kas savādi ož. Sarmas variants bija Kīfera reljefainā gleznā, pasakot mums: Art stinks. Protams, tas mums bija jāpārbauda, tāpēc ļoti nepieklājīgi tuvu piegājām gleznai, lai to paostītu. Muzeja uzraudze gandrīz noģība, ieraugot, ka divi dīvaini apmeklētāji osta gleznas un ķiķina. Ar sānu redzi pamanīju, ka viņa mums tuvojas, un sāku lēnām atkāpties. Glezna arī nesmirdēja, tas nebija dīvainā aromāta avots. Elza secināja, ka it must be sadness, that is stinking the place up. Oh well, can happen to anyone. Turpat blakus bija auduma/keramikas kāzu kleita, sadurta ar milzīgām stikla lauskām. Elza deva Kīfera skulptūrai jaunu nosaukumu: My Ex-Wife (Marriage is not for everyone). Par lielu atvieglojumu muzeja uzraudzei, devāmies uz nākamo telpu, telpu ar jaunām gleznām, ko paostīt. Neskaitot zaļi dzelteno Vorhola Mao, mūs sajūsmināja creepy, sarkana Raušenberga gleza, kuru sauca Apsēstība.obsession

Kopumā mums patika gleznas ar ievērojamu vardarbības klātbūtni un metālu uzlietu pa virsu. Viena no izstādēm bija interaktīva spēle, bet Sarma negribēja piedalītes, pasakot, ka viņa nevienam neuzticās. It kā visi mūsu dati jau sen nebūtu nopludināti un nepiederētu valdībām un bankām, kuras ar mums manipulē. Tā vietā uzņēmām pāris selfijus kā jau inteliģenti cilvēki muzejā. Tālāk paskatījāmies Beuys tauku skulptūras un Kirhnera kailās sievietes. Starp kailo sieviešu fotogrāfijām mūs pārņēma gurdums un nospriedām, ka jādodas prom. Vīdēja jau doma, ka varētu doties uz itāļu vietiņu ēst picu. Sarma visu šo nedēļu ir gribējusi ēst picu, tāpēc viņa smaidīja vairāk nekā parasti. Izgājām caur depresīvi pelēko valdības rajonu, vērojām skrējējus un plēsām stulbus jokus. Skatījos iekšā Paul Lube Haus un teicu meitenēm: “Eu, tur iekšā baseins.” Protams, šķita nedaudz dīvaini, ka valdības ēkā atrodās baseins, bet zinot politiķus, nešķtia tik neiespējami. Izrādas tas bija upes atspulgs un Sarma man pajautāja: “How does it feel to be fucked by your own eyes.” Uz ko es atbildēju: “Good.” Tikām līdz Potsdamas laukumam, ar metro nokļuvām Šēnbergā, safotogrāfējām grafiti un devāmies tālāk uz Bocacelli, itāļu vietiņu, izvēlēto pusdienu vietu. Oh boy, ar ko lai sāku. Bijām tik izsalkušas un vienlaikus tik laimīgas, ka tūlīt tiksim pie ēdiena. Prieks līdzinājas vakardienas sajūtām pie pirmās glāzes. Oh boy, tas vienmēr sākās tik labi, bet mēs jau nezinam mēru. Acumērs -3. Pica galda lielumā, knapi pietika vieta visiem šķīvjiem. Porcijas milžiem, nē, vikingiem. Entuziastiski sākām ēst, bet drīz mūs pārņēma nožēla.  Ar espresso mēģinājām noskalot vainas apziņu, gluži kā vakar grēkus ar viskiju. Blakus galdiņā sēdošie jautāja viesmīlim, vai tikai pieejams gigantiskais picas izmērs, uz ko viesmīlis apstiprinoši atbildēja. Viens no blakusēdošajiem tad norādīja uz mums, sakot, ka re, viņas gan varēja tik galā. Tajā brīdī izjutām lepnumu. Un varu atbildēt apstiprinoši uz lasīšanas gaitā radušos jautājumu, mēs esam Bocacelli leģendas, mūsu nožēlas pārņemtas sejas ir iemūžinātas fotogrāfijā, kura atrodas blakus portretam ar pavāriem un Angelu. Sarma gribēja tālāk doties uz indieti, bet Elza skatījās uz kūciņām. Sarmas mīļākais alternatīvais fakts: desertiem savs īpašais kuņģa kambaris. Veikalā paķērām kolu un dažus aliņus, samaksājām un virzījāmies un Nollendorfplatz staciju. Metro brauciens līdz Aleksandra laukumam bija dienas kulminācija. Stāvējām pie vienām no durvīm un pēc dažām pieturām iekāpa māte ar diviem dēliem, jaunākais bija ratos, bet vecākais hiperaktīvi lēkāja pakaļ. Rati mūs ar Sarmu nodalīja no Elzas, kura bija iespiesta stūrī. Brālīšu ātri atrada izklaidējošu nodarbi, rādot uz Elzu un smejoties, šad tad paraustot aiz somas. Viņi sveicināja gan viņu arī ar bērnišķīgu sveicienu, mīlīgi pasakot Hallo! Elza vēlāk šo mirkli aprakstīja, ka vienu no šausminošākajiem dzīves pieredzēm, psihotrauma. Viņa klusītem iekšēji mira nost, jūtoties kā dzīvnieks iespiests stūrī (tā viņa to vēlāk aprakstīja, malkojot alu un lasot par Bībeli). Abi puikas nepārtraukti smējās, un jutās izklaidēti, kamēr māte izskatījās padevusies un neiebilda pret dēlu izdarībām. Puikas izdvesa skaņas, kratīja Elzas virzienā ar pirkstu un skaļi kliedz: pau, pau, pau. Secinājām, ka viņi viņu mēģina nošaut vai noburt. Viņu izpausmes bija kaut kas starp Hariju Poteru un Iron Man. Elza bija gatava visam. viņas sejas izteiksme teica: put me out of this misery. Kamēr šis viss notika, es smieklos locījos, neko labāku nebiju redzējusi mēnešiem, ieskaitot savādu rumāņu filmu šauro krēslu teātrī. Izkāpjot ārā, tunelī kāds spēleja uz akardeona krievu romances, ko virszemē pēc pāris sekundēm nomainīja beatbox, cilvēku masas lētie eiro karija hotdogi. Iespaids pēc iespaida, kā filmā, bet tā vienkārši ir Berlīne. Elza satriekta iekāpa tramvajā, tajā brīdī sākās otrais paģiru vilnis. Aizbraucām mājās, uzvilkām platas bikses un virtuvē apsēdāmies. Šī diena bija done for us, bet vēl varēja izdzert pa aliņam, paklausīties Depeche Mode un apspriest spoku eksistenci. Rītdiena ir jauna diena, cerams, būsim gudrākas. Elza metro ar izdomāja, ka varam rakstīt stāstu/grāmatu Trīs lēdijas metro vai kaut kā tā. Nebūs, tā vietā šis. Over. Out.

claws

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s