From the streets of Berlin with love

schoneberg-graffiti

 

Viss sākās, kā parasti: “Nu beidzam? Nē vēl vienu.” Jāmin gan, ka glāzes bija neraksturīgi lielas, IKEA versija par graņonku. No tām dzērām viskiju un džinu, spēlējām Hypertheticals un klausījāmies vienu no Elzas nostaļgījas pleilistēm. Viss šķita brīnišķīgi līdz nākamajam rītam. Pirmā pamodās Elza, taču viņa palika guļot, atceroties Sarmas brīdinājumu, lai ļauj gulēt vismaz līdz deviņiem. Šo gan vēlāk uzzināju brokastu laikā, kad mēģināju tikt galā ar sāpošo galvu. Interesanti, ka pirmā patiesībā pamodās Sarma, saķērusi galvu meklēja ibumentinu un piedāvāja to arī pārējiem. Elza vēl atradās horizontālā stāvoklī, taču pieņēma, ka stāvus būs grūtāk un pašāva savu mazo roķeli Sarmas virzienā. Tikmēr vēl atrados zem segas un apsvēru slēpt paģiraino stāvokli, bet nolēmu, ka nav ko izlikties un pieteicos arī uz tableti. Sarma ielīda atpakaļ gultā un pārvilka segu pār acīm, Elza iesmējās. Sekoja parastie grūto rītu jaūtajumi: kāpēc tik daudz dzērām, kāpēc mēs atkal esam šeit, kāpēc tu tik daudz ielēji. Elza smejoties jautāja, kurš tad viņai pagatvos kafiju. Kamēr virtuvē vāriju kafiju, Elza mazgājas, savukārt Sarma kūkoja zem segas, gaidot, kad iedarbosies pretsāpju zāles. Tālāk pati devos nomazgāties, kamēr Elza lasīja priekšā nesmieklīgas latviešu anekdotes. Latviešu humors ir gandrīz tikpat labs, kā vāciešu, smiekli netrūka. Tā kā cepeškrāsnī viss garšo labāk, arī olas izcepām tur, pa virsu kārtīga deva čili mērces un klāt krūze kafijas. Tajā brīdī šķita, ka esam izsmēlušas dienas limitu, ka jālien vien atpakaļ gultā. Sarma secināja, ka vakar piebeigta gandrīz pudele viskija un džina. Ko? Ja jau, ta jau. Kaitinājam Elzu ar savām cepeškrāns īpašuma tiesībām, jo Everestā tādas izvirtības nav pieejams, tikai dranķīgs gāzes katls. Tālāk? Pārsteidzoši, bet mēs saģērbāmies un devāmies laukā. Kur? Protams, ka uz grāmatveikalu, Saint George Bookstore. Paģirains, pēc-viskija stāvoklis labākais, lai neapdomāti pirktu grāmatas. Tā nu Elza nonāca pie Bībeles skaidrojošas teorijas grāmata un weird romāna,kuru sauc Hangover Square: “You could practically smell the gin off it. ” Es mēģināju atrast depresīvāko grāmatu kāda pieejama. Savā ziņā arī izdevās: par bioētiku un nāvi, un eitanāziju. Uz pozitīvākas nots arī atradu vienu romānu par depresiju un Manna ķiegeli “Burvju kalns”, kurš bija meklēts jau vairākus mēnešus. Kamēr ar Elzu runājām, ka varētu nopirkt pašu grāmatveikalu, Sarma ērti bija iekārtojusies vecā ādas klubkrēslā un lasīja feisbuku. Ar Elzu devāmies atrādīt Sarmai izvēlētās grāmatas, lai saņemtu viņas piekrišanu. Samkasājām un devāmies prom, lai gan labprātāk būtu tur palikušas forever and ever. Tas būtu sapņu darbs, vadīt tādu grāmatveikalu, pasūtīt grāmatas un dzert viskiju. Black Books 2.0. Hell yeah! Turpat tālāk atrādās ik sestdienas zemnieku tirdziņš, kur tikām pie kafijas un vafelēm, kamēr no visām pusēm atradāmies bērnu, suņu un fancy berlīniešu ielenkumā. Pēc nelielas pieturas ļoti dārgu somu veikalā, noķērām tramvaju uz modernās mākslas muzeju. Iepriekš jau bija nolemts, ka šī būs lēnu pastaigu un kritizēšanas diena. Obviuosly, tāpēc devāmies uz laikmetīgo mākslas muzeju. Kā secinājām, paģirains stāvoklis ir labākais, lai baudītu mākslu, because you just kind of do not give a fuck and go with the flow. Elza jau patika ieeja un koka skulptūra. Izstādes sākumā secinājām, ka kaut kas savādi ož. Sarmas variants bija Kīfera reljefainā gleznā, pasakot mums: Art stinks. Protams, tas mums bija jāpārbauda, tāpēc ļoti nepieklājīgi tuvu piegājām gleznai, lai to paostītu. Muzeja uzraudze gandrīz noģība, ieraugot, ka divi dīvaini apmeklētāji osta gleznas un ķiķina. Ar sānu redzi pamanīju, ka viņa mums tuvojas, un sāku lēnām atkāpties. Glezna arī nesmirdēja, tas nebija dīvainā aromāta avots. Elza secināja, ka it must be sadness, that is stinking the place up. Oh well, can happen to anyone. Turpat blakus bija auduma/keramikas kāzu kleita, sadurta ar milzīgām stikla lauskām. Elza deva Kīfera skulptūrai jaunu nosaukumu: My Ex-Wife (Marriage is not for everyone). Par lielu atvieglojumu muzeja uzraudzei, devāmies uz nākamo telpu, telpu ar jaunām gleznām, ko paostīt. Neskaitot zaļi dzelteno Vorhola Mao, mūs sajūsmināja creepy, sarkana Raušenberga gleza, kuru sauca Apsēstība.obsession

Kopumā mums patika gleznas ar ievērojamu vardarbības klātbūtni un metālu uzlietu pa virsu. Viena no izstādēm bija interaktīva spēle, bet Sarma negribēja piedalītes, pasakot, ka viņa nevienam neuzticās. It kā visi mūsu dati jau sen nebūtu nopludināti un nepiederētu valdībām un bankām, kuras ar mums manipulē. Tā vietā uzņēmām pāris selfijus kā jau inteliģenti cilvēki muzejā. Tālāk paskatījāmies Beuys tauku skulptūras un Kirhnera kailās sievietes. Starp kailo sieviešu fotogrāfijām mūs pārņēma gurdums un nospriedām, ka jādodas prom. Vīdēja jau doma, ka varētu doties uz itāļu vietiņu ēst picu. Sarma visu šo nedēļu ir gribējusi ēst picu, tāpēc viņa smaidīja vairāk nekā parasti. Izgājām caur depresīvi pelēko valdības rajonu, vērojām skrējējus un plēsām stulbus jokus. Skatījos iekšā Paul Lube Haus un teicu meitenēm: “Eu, tur iekšā baseins.” Protams, šķita nedaudz dīvaini, ka valdības ēkā atrodās baseins, bet zinot politiķus, nešķtia tik neiespējami. Izrādas tas bija upes atspulgs un Sarma man pajautāja: “How does it feel to be fucked by your own eyes.” Uz ko es atbildēju: “Good.” Tikām līdz Potsdamas laukumam, ar metro nokļuvām Šēnbergā, safotogrāfējām grafiti un devāmies tālāk uz Bocacelli, itāļu vietiņu, izvēlēto pusdienu vietu. Oh boy, ar ko lai sāku. Bijām tik izsalkušas un vienlaikus tik laimīgas, ka tūlīt tiksim pie ēdiena. Prieks līdzinājas vakardienas sajūtām pie pirmās glāzes. Oh boy, tas vienmēr sākās tik labi, bet mēs jau nezinam mēru. Acumērs -3. Pica galda lielumā, knapi pietika vieta visiem šķīvjiem. Porcijas milžiem, nē, vikingiem. Entuziastiski sākām ēst, bet drīz mūs pārņēma nožēla.  Ar espresso mēģinājām noskalot vainas apziņu, gluži kā vakar grēkus ar viskiju. Blakus galdiņā sēdošie jautāja viesmīlim, vai tikai pieejams gigantiskais picas izmērs, uz ko viesmīlis apstiprinoši atbildēja. Viens no blakusēdošajiem tad norādīja uz mums, sakot, ka re, viņas gan varēja tik galā. Tajā brīdī izjutām lepnumu. Un varu atbildēt apstiprinoši uz lasīšanas gaitā radušos jautājumu, mēs esam Bocacelli leģendas, mūsu nožēlas pārņemtas sejas ir iemūžinātas fotogrāfijā, kura atrodas blakus portretam ar pavāriem un Angelu. Sarma gribēja tālāk doties uz indieti, bet Elza skatījās uz kūciņām. Sarmas mīļākais alternatīvais fakts: desertiem savs īpašais kuņģa kambaris. Veikalā paķērām kolu un dažus aliņus, samaksājām un virzījāmies un Nollendorfplatz staciju. Metro brauciens līdz Aleksandra laukumam bija dienas kulminācija. Stāvējām pie vienām no durvīm un pēc dažām pieturām iekāpa māte ar diviem dēliem, jaunākais bija ratos, bet vecākais hiperaktīvi lēkāja pakaļ. Rati mūs ar Sarmu nodalīja no Elzas, kura bija iespiesta stūrī. Brālīšu ātri atrada izklaidējošu nodarbi, rādot uz Elzu un smejoties, šad tad paraustot aiz somas. Viņi sveicināja gan viņu arī ar bērnišķīgu sveicienu, mīlīgi pasakot Hallo! Elza vēlāk šo mirkli aprakstīja, ka vienu no šausminošākajiem dzīves pieredzēm, psihotrauma. Viņa klusītem iekšēji mira nost, jūtoties kā dzīvnieks iespiests stūrī (tā viņa to vēlāk aprakstīja, malkojot alu un lasot par Bībeli). Abi puikas nepārtraukti smējās, un jutās izklaidēti, kamēr māte izskatījās padevusies un neiebilda pret dēlu izdarībām. Puikas izdvesa skaņas, kratīja Elzas virzienā ar pirkstu un skaļi kliedz: pau, pau, pau. Secinājām, ka viņi viņu mēģina nošaut vai noburt. Viņu izpausmes bija kaut kas starp Hariju Poteru un Iron Man. Elza bija gatava visam. viņas sejas izteiksme teica: put me out of this misery. Kamēr šis viss notika, es smieklos locījos, neko labāku nebiju redzējusi mēnešiem, ieskaitot savādu rumāņu filmu šauro krēslu teātrī. Izkāpjot ārā, tunelī kāds spēleja uz akardeona krievu romances, ko virszemē pēc pāris sekundēm nomainīja beatbox, cilvēku masas lētie eiro karija hotdogi. Iespaids pēc iespaida, kā filmā, bet tā vienkārši ir Berlīne. Elza satriekta iekāpa tramvajā, tajā brīdī sākās otrais paģiru vilnis. Aizbraucām mājās, uzvilkām platas bikses un virtuvē apsēdāmies. Šī diena bija done for us, bet vēl varēja izdzert pa aliņam, paklausīties Depeche Mode un apspriest spoku eksistenci. Rītdiena ir jauna diena, cerams, būsim gudrākas. Elza metro ar izdomāja, ka varam rakstīt stāstu/grāmatu Trīs lēdijas metro vai kaut kā tā. Nebūs, tā vietā šis. Over. Out.

claws

Remember, remember, the end of December

Berlīne šodien atgādināja ikdienišķu rudens dienu Liepājā, lietus sitas sejā, ej sakumpis uz leju, lai vējš nenogāž. Īstenībā ir decembra beigas, Ziemassvētki un citi platuma grādi. Vakar saģērbāmies silti un devāmies garā pastaigā gar upi un muzeju salu līdz beidzot nokļuvām Tiergarten. Elpot svaigu gaisu, kas smaržo pēc eglēm un priedēm, ir patīkama pārmaiņa pēc vilcienu stacijām un pārbāztām ielām. Trūdošu un salijušu lapu smarža atgādina bērnību. Sevisķi tās lapas, kuras pielipušas pie bruģakmeņiem. Tiergarten nopietnu lappušu skaitu veltījis Valters Benjamins, kura opusu Berlīnei piemin un iztirzā gan Ostups savos dzejoļos, gan Ferrante savās vēstulēs. Pirms pāris nedēļām šķirstīju šo atmiņu izdevumu par pavadīto bērnību Berlīnē. Tobrīd bija žēl kapeikas. Tajā pašā grāmatveikalā tiku pie Rilkes Letters to A Young Poet. Šis izdevums šķiet kļuvis nozīmīgāks un nozīmīgāks, atgriežos pie tā vēl un vēl. Varbūt tā ir zīme, ka jānopērk arī šis. Varbūt atkal kārtējā bibliofilijas izpausme. Nonetheless, izbaudīju iespēju staigāt stundām pa mežainām takām, staigāt līdz parādās gurdums kaulos, mētelis slapjš un doma par groku šķiet vilinoša. Izvēdināt galvu – trāpīga latviešu valodas frāze. Pastaiga dod šo iespēju izvēdināt galvu. Runājot par trāpīgu latviešu valodu, tad jāmin Vizmas Belševicas Bille, kuras triloģijas otro daļu sāku lasīt svētku laikā. Plūstoši un filigrāni, ar loģiskām pauzēm un nesamocītiem teikumiem.

Septiņdesmit dienas nebiju veikusi nevienu ierakstu, lai gan apcerāmā un pieminamā bija pietiekoši. Piemēram, brauciens uz Hamburgu, Saint George grāmatveikals vai jauns darbs. Iespējams vēlāk to visu apkopošu kāda atskata ierakstā vai pat infografiskā apkopojumā, will see. Katrā ziņā dienas un nedēļas paskrien šeit ātri, dinamiskas darba dienas, vakari bieži vien aizņemti tāpat. Apsveru iegādāties velosipēdu, lai varu ne tikai braukt uz darbu, bet izmantot to kā iespēju, lai izzinātu pilsētu, mazās ieliņas, kurās bieži vien paslēptas mazas ēstuvītes, dažnedažādi veikaliņi un mazas galerijas. Protams, var vēl paņemt līdzi vilcienā līdz ezeram vai kādam parkam, kur mierīgs un var izbraukāties. Runājot par mežiem, atcerējos Max Richter un viņa On The Nature of Daylight, kas skanēja Arrival. Starp kino pārsteigumiem divas filmas ar Amy Adams: Arrival un Nocturnal Animals. Pēdējā vienkārši bija mindblowing, pārspējot Forda pirmo gabalu, A Single Man.

Decembra beigas it kā rosina pārdomāt, izskatīt gada laika notikušo. Šis gads sākās ar alkoholā mērcētu vafeļu ēšanu, kuras bija stiprākas par glāzē ielieto mimosu. Un  to pavadīja Patijas Smitas grāmata M Train:

Is it time uninterrupted? Only the present comprehended? Are our thoughts nothing but passing trains, no stops, devoid of dimension, whizzing by massive posters with repeating images? Catching a fragment from a window seat, yet another fragment from the next identical frame? If I write in the present yet digress, is that still real time? Real time, I reasoned, cannot be divided into sections like numbers on the face of a clock. If I write about the past as I simultaneously dwell in the present, am I still in real time? Perhaps there is no past or future, only the perpetual present that contains this trinity of memory.

Tā nu nesen atgriezos pie viņas ar Woolgathering palīdzību, un nu klausos nesenākos albumus, starp tiem Killer Road. Šis gabals sevišķi patīk, kaut kas starp mūziku un spoken word. Atbilstoši decembra beigu noskaņai. Cheers.

Weirdo and weirdo(er)

History detox. Šī bija skaista apņemšanās, līdz dienu vēlāk nopirku Nīla Makgregora grāmatu “Germany: Memories of a Nation“. Jāatzīst gan, ka tā pamatā veltīta vācu identitātes saprašanai ar dažādu artefaktu palīdzību,nevis padziļinātai masu iznīcināšanas analīzei. Izlasīju interviju ar šo vēsturnieku/mākslas ekspertu un sapratu, ka esmu hooked, un nopirku.

Protams, stāsts sākās nevis vecā Guardian linkā, bet Neues Museum, kur atrodas senēģiptiešu kultūras dažādu priekšmetu kolekciju. Audiogids pastāstīja, ka plānots izbūvēt grandiozu pazemes tuneļu tīklu, kas savienos visus Muzeju salā atrodošos kompleksus. Tālāk sekoja informācija par Humboldta forumu, kuru vēl šobrīd ceļ. Google meklēšanas rezultāts pēc rezultāta noveda pie Nīla Makgregora, kurš būs topošā foruma direktors. Intervijā ar viņu uzzināju ne tikai par plānoto kolekciju, bet arī grāmatu, ko veltījis vācu identitātes saprašanai. Nākamā dienā grāmata jau bija mana īpašumā. Ceru, ka tā noskalos to visu dīvaino, ko guvu lasot korejiešu autores Han Kang īsromānu “Veģetāriete“.

Grāmata nav par to, kā kļūt par veģetārieti, bet gan savdabīgs trīs personāžu naratīvs par jaunu sievieti Yeong-Hye, kura vēlas kļūt par koku. Yep, ne astronautu vai filozofi, bet koku. Vēlams, kas aug Korejas kalnu mežos. Yeong-hye sajūta, ka viņas saules pinumā kaut kas iestrēdzis, viņu vajā murgi un obsesīvi kompulsīvi tēli. Viņa vispirms atsakās no gaļas, pamazām no visa, ieskaitot runāšanu. Grāmata sadalīta trīs daļas: pirmā ir Yeong-hye vīra skatpunkts, tālāk māsas vīra un noslēgumā māsas In-Hye stāstījums. Tuvākais, ar ko varu salīdzināt, ir Haruki Murakami darbi, taču pilnīgi noteikti nav tas pats. Yeong-hye prāts un ķermenis iziet dažādas metamorfozes, kas lasot šķiet neaptveramas. Traģiskas atklājas pašu vērotāju dzīves, kuri pārdomā, vai kādreiz ir tiešām atļāvušies dzīvot, būt spontāni, atteikties no mēģinājumiem iekļauties sabiedrībā. In-hye, it kā sakārtotā, vecākā māsa, atklājas fobiju un raižu apsēsta, kurai māsas pārvērtības un attālināšanās no cilvēku pasaules, liek pašreflektēt un nonākt pie diezgan bittersweet secinājumiem. Valoda ir tik lakoniska, taču ar tik limitētiem valodas līdzekļiem spēj ietilpināt viena cilvēka un tā ģimenes pārvērtības īsromāna robežās.

“The feeling that she had never really lived in this world caught her by surprise. It was a fact. She had never lived. Even as a child, as far back as she could remember, she had done nothing but endure. She had believed in her own inherent goodness, her humanity, and lived accordingly, never causing anyone harm. Her devotion to doing things the right way had been unflagging, all her successes had depended on it, and she would have gone on like that indefinitely. She didn’t understand why, but faced with those decaying buildings and straggling grasses, she was nothing but a child who had never lived.” (Yeong-hye māsas pārdomas par savu dzīvi)

Skumja grāmata, pilna ar melanholiju un ilgām pēc pilnasinīgas dzīves. Atradu, ka pirms pāris gadiem iznākusi arī filma. Murakami “Norvēģu koks” ar ekranizēts, bet pēc divdesmit minūtēm sapratu, ka nevaru to skatīties. Ir grāmatas, kuru ekranizācijas labāk neredzēt, un kurām labāk palikt tekstā. Selindžers apzināti nekad neļāva ekranizēt “Uz kraujas rudzu laukā” vai kādu no stāstiem, ticot, ka viņa darbi tiks vai nu vienkāršoti līdz holivudiskai nejēdzībai, vai pilnībā pārprasti. The man had a point there.

Savādums turpinājās, kad nolēmām doties uz izstādi ebreju muzejā. Golems. Visa izstāde veltīa golemiem, no viduslaiku Prāgas keramiskiem, antropomorfiem golemiem līdz vācu ekspresionismam, Marvel komiksiem un mūsu mīlētiem robotiem R2D2 un C3PO. Noteikti būtu izbaudījusi vairāk, ja man būtu kādas nopietnākas zināšanas ebreju folklorā un misticismā, vai tiešām būtu noskatījusies to Vīgnera filmu, vai izlasījusi līdz galam Šabona romānu “The Amazing Adventures of Cavalier and Clay”. Mākslīgi radīta dzīvība rada diskomfortu, vai tā ir glezna, vai “‘Fausta” daļa ar homunkulu. Kiborgi un kloni iespējams būs plaši izplatītas parādības tuvākā nākotnē. Starp citu, viens no darbiem par doppelgänger un robotu tēmu bija redzēts. Pirms gada Barselonā apmeklēju izstādi “HUMAN +“, un robotics sadaļā bija šis pats darbs. Viens darbs, dažādi konteksti. Neordinārais bieži vien ir nezināmais, un nezināmais var radīt bailes. Un šis veļu laiks nepalīdz. Berlīnei cauri plūst upe, visapkārt ir ezeri, kas rudenī un ziemā padara šo pilsētu par ļoti miglainu vietu. Pamatīgs veļu laiks, ko citu, lai saka, tāpēc atgriežos pie tējām un The Smiths. Facebook šodien atgādināja, ka man ir atmiņas. Attiecīgi, ka pirms dažiem gadiem dalījos ar Smitu gabalu “The Night Has Opened My Eyes.” Atliek tad gremdēties atmiņās un nospiest PLAY.

Topographie des Terrors jeb nacistu noziegumi

Izejot no topogrāfijas muzeju atcerējos ainu no Annie Hall, kur Daienas Kītones personāžs saka Alena atveidotajam Alvijam, ka viņa vienkārši nav spējīga vēlreiz nokatīties četru stundu garu dokumentālo filmu par franču resistance. Vispār bija izdevies atrast minēto The Sorrow and The Pity, nopietni apsverot noskatīties gan šo, gan deviņstundīgo Shoah. But no. Ne šogad, enough is enough. Varbūt nākamgad, varbūt pēc mēneša, bet vispirms kaut ko priecīgāku. Piemēram, drīzumā iznākušo Doctor Strange vai Fantastic Beasts, Pagaidām jūtos sasniegusi šī gada vēstures kvotu, sevišķi sadaļā, kas veltīta noziegumiem pret cilvēci.  Iespējams nepalīdzēja arī iepriekšējā vakarā noskatītā Ava DuVernay filma  “13th”, kur centrā Amerikas kriminālnoziegumu tiesiskā sistēma un tās rasistiskie vērieni. Ar katru šādu muzeju vai filmu, cilvēka mērglības variācijas un kosmiskie izmēri turpina mani pārsteigt.

Topographie des Terrors muzejs.

Topographie des Terrors muzejs, 11.10.2016. Source: ReadNoto.

img_20161012_184930

Topographie des Terrors. Režīma nopratināto un apsūdzēto cilvēku fotogrāfijas. 11.10.2016. Source: ReadNoto

Topograpy of Terrors jeb vardarbības/terora topogrāfija. Muzejs atrodas kādreizēja Gestapo, SD, SS un RHSA kantoru vietā. Kādreizējos spīdzināšanas kambarus, policejisku aparātu un Himlera rakstāmgaldu nomainījis nacistu noziegumiem veltīts muzejs. Faktiski ne tikai noziegumiem, bet nacistu nākšanas pie varas skaidrojums, SS, SD un RHSA aparāta izveidošanās, struktūras, likumi, subordinācijas pakāpes utt. Viens no retajiem Berlīnes muzejiem, kurā ir bezmaksas ieeja, to veido ārtelpas un iekštelpas izstāde. Iekštelpas izstāde sākas 1933. gadā, vēlēšanām, politisko pretinieku arestiem, nevēlamo nosūtīšanu uz nometnēm un pirmajiem rasu likumiem. Ļoti daudz fotomateriāls par t.s. kauna gājieniem, kur cilvēki ar šiltēm SS pavadībā gāja cauri pilsētai, apsūdzēti dažnedažādos noziegumos. Pazemošanas, notiesāšānas un iznīcināšanas jautājumos attiecīgie dienesti bija sevišķi radoši. To var labi redzēt apsūdzības protokolos, kur ļoti detalizēti sastādītas apsūdzības noziegumos pret valsti un tautu. Varēja ātri nokļūt cietumā par nepietiekamu sajūsmas izrādīšanu kongresos un gājienos. Kafkas “Process” trīsdesmito gadu izpildījumā, pilnīgs absurds, neiespējami izbēgt, indivīdi pazūd perfekti birokrātiskā slepenpolicijas aparātā. Var redzēt apcietināto fotogrāfijas, tās noklāj vienu informātīvu plāksni pēc otras. Ekspozīciju neveido tikai upuru fotogrāfijas, bet arī  drošības dienesta darbinieku portreti un īsas biogrāfiskās ziņas. Paralēli upuriem iet līnija ar SS/SD/RHSA struktūrām un darbiniekiem, to atpūtas izbraucieniem un brālīgiem kopbrīžiem.

Vēsturiski lineārā ekspozīcija, protams, nonāk pie kara, pie Wannsee konferences un attiecīgi the Final Solution, un šausmu spektru ikvienā iekarotajā teritorijā. Protams, attiecīgi norādot vietējos kolaboracionistus. Yep, starp šāvējiem nonākuši arī latvieši, kuri paveica esesiešu netīro darbu. Turpat tālāk arī video, kurā runāja Max Soloway, ASV dzīvojošs ebrejs, kurš brīnumainā kārtā izdzīvoja Šķēdes slaktiņu. “SS men were standing idly by, but the shooters were four Latvians.” Neērtums bija viena no sajūtām, kura nemazinās, mēģinot pretargumentēt, ka katrā nācijā ir mērgļi un vienkārši nepatīkami cilvēki.

RHSA/gestapo pagrabi un Berlīnes siena. Source: ReadNoto

RHSA/gestapo pagrabi un Berlīnes siena. Source: ReadNoto

Izstādes labirinti noslēdzās kara beigās un tribunālos, piešķirtie sodi, norītās cianīda kapsulas un mēģinājumi aizmirst notikušo. Protams, varēja paskatīties uz pašnāvību izdarījušo Himleru, paklausīties Eihmana balss ierakstu un redzēt Glebkes tuvplānu, vēlāko Adenaura padomnieku. Pēc trīs stundām šajā muzejā, nebija ne mazākā vēlēšanās doties uz blakus telpās esošo izstādi par masu šaušanām. Informācijas pārplūde radīja sastingumu sajūta galvā, kura nemazinājas izejot ārā atsvaidzinoši dzestrajā gaisā. Pretī pavērās divi baisi divdesmitā gadsimta vēstures slāņi: kādreizējo gestapo pagrabu drupas un Berlīnes

Berlīnes siena, rietumu puse. Source: ReadNoto

Berlīnes siena, rietumu puse. Source: ReadNoto

siena. Pastaigas nolūkos nogāju garām, uzņēmu pāris fotogrāfijas ar telefonu un turpināju ceļu atpakaļ uz Potsdamas laukumu. Iebāzusi rokas kabatās, steidzos uz metro, domājot jau par kafiju, ko paņemšu Zoo stacijas kafūzī, drebēju un sūkstījos par savu vienpogas mētelī, kurš ir nejēdzīgi neprakstisks.  Nejūtīgums īsti nepārgāja atlikušo dienu, noskaņojumu uzlaboja “Finding Dory” seanss un kino uzkodas. Braucot mājās ar vilcienu domāju par ultra piesātināto ekspozīciju, kuras uzdevums laikam tiešām ir informēt, liekot ļoti racionāli, bet vienlaikus humānistiski paraudzīties uz šo vēstures posmu. Emocionālāks pārdzīvojums tad bija Ebreju muzeja apmeklējums, vai “Saula dēla” noskatīšanās, vai vienkārši zelta kvadrātiņi ar vārdiem šīs pilsētas ietvēs. Muzejā apkopotā informācija mainīja percepciju par šo vēsturisko posmu. Teorētiski vienmēr bijis skaidrs šausmu apmērs, ka totalitārisms un holokausts ir starp lielākajām cilvēces traģēdijām. Detalizētā informācija toties ļāva aptvert atstrādātu valsts aparātu, kurš ļoti prasmīgi spēja likvidēt cilvēkus. Tā novērošana un pašcenzūra ir ārprātīga. Šī muzeja apmeklējums radīja līdzīgas pārdomas un sajūtas, kā Orvela distopija 1984 vai Bredberija 451 Fahrenheit. Nākamajā rītā pabeidzu lasīt Beatty grāmatu, atrodot laiku uzēst konfektes un nosūtīt pāris vēstules. Yep, un noteikti par sliktu nenāca tās pāris glāzes sarkanvīna. Un tad atkal sajutos normālāk. I am done for a while with this terror/death/torture tourism.

 

Pina Bausch jeb DEJO, DEJO, DEJO

Oktobris šķiet ideāls mēnesis, lai skrietu no vienas fotogrāfiju izstādes uz otru, taču ceturtdienas rītā vilka uz fancy izstādi neorenesanses mājā, nevis melnbaltām fotogrāfijām kādā partijas mājā vai underground galerijā. Izlasot svarīgāko Reuters, izdzerot kafiju un gandrīz veiksmīgi izķemmējot matus, devos uz vilcienu staciju, lai dotos uz Anhalter Bahnhof. Jā, turpat netālu Vilijs Brandts un kādreizējais gestapo un SS kantoris, kura vietā tagad Topography of Terrors muzejs. Turpat arī garākais rietumu puses Berlīnes sienas fragments. Vispār ļoti svarīgs rajons. Taču mans galamērķis bija Martin Gropius Bau, iespaidīga izstāžu zāle ar vēl iespaidīgāku programmu.

Auduma maisiņā ieslidināts bija The Sellout, kuru aizsāku pie rīta kafijas. Satīra. Šī ir viena sasodīti smieklīga satīra. Sadaļā par galvenā varoņa tēva-sociologa jungiskiem eksperimentiem ar savu dēlu, sāku skaļi smieties vilcienā, nekādīgi nevarot apvaldīties. Nedaudz pacēlu acis, lai redzētu, vai kāds uz mani nosodoši neskatās. Bija pāris jautājoši acu pāri, ne pārāk uztraucoši, tā nu pievērsos sadaļai par savdabīgo audzināšanu, kur šūpuļdziesmu vietā bija Votergeitas ieraksti. Beatty tā ierauj, negribējas vairs kāpt ārā, lietainā dienā meklēt izstādi, un vispār kaut kur iet, braukt tik šurpu turpu un satīrskos smieklos pievienoties autoram. Oh well. Paklausīgi tomēr izkāpu Anhalter Bahnhof, un pa Stresemannstraße virzījos uz iecerēto galamērķi. Pagāju garām lielākā laikraksta Die Zeit ofisam, vides ministrijai un pamanīju stūrīti no topogrāfijas muzeja, pagriezos pa labi, un tur visā godībā Martin Gropius Bau. Pāri ielai kāda no Berlīnes pārvaldes ēkām, vējā plīvo karogi, smaržo pēc lietus, garām aizskrien tūristu bariņš. Smaržo ne tikai pēc lietus, bet arī trūdošām lapām uz bruģa. Romantiskais rudens vēsums, kurā izbaudi dzestro gaisu, bet vēl nav tik auksts, lai no sala sāktu lēkāt un lamāt sevi par poor clothing choices.

Pīna Bauša. Vima Vendersa filmogrāfijas caurskatīšana atklāja man šo vārdu. Pavirši izlasīju pāris teikumus par viņu, un aizmirsu līdz kādai teātra vēstures lekcijai pirms pāris gadiem. Toreiz vairāk uzzināju par viņas Vupertāles dejas teātri, novatorismu un slaveno Kontakthof, kura fragmentus ik pa laikam paskatos Youtube. Protams, arī šo pēc kāda laika aizmirsu, apmierinoties, ka aptuveni zinu, kas ir Pīna Bauša. Jā, bet šī izstāde to laboja, ļaujot atklāt vienu fenomenālu dejas teātra personību, kura iestudēja fantastiskus gabalus, nu tā, ka skaties ierakstus, un no tās katarses var vienkārši aizrīties, apraudies un nosolies atnākt vēl uz šo izstādi. Berlīnē gan tas ir neiespējami, nav iespējams aiziet uz visām izstādēm, kur vēl divreiz uz vienu un to pašu. Šāds pats plāns bija arī attiecībā uz Julian Rosenfeldt “Manifesto”. Varbūt Pīna būs izņēmums. Izstāde sākas ar viņas jaunības gaitām deju trupās, izrādēs, vēlāk eksperimentiem Ņujorkā un liktenīgo nonākšanu Vupertālē.

Pina Bausch mēģinājumā ar savu trupu. Uli Weis photo, 1978. Source: Bundeskunsthalle

Pina Bausch mēģinājumā ar Tanztheater trupu. Uli Weis photo, 1978. Source: Bundeskunsthalle

Faktiski sienas ir iztapsētas ar fotogrāfijām, zem stikliem var apskatīt izrāžu plakātus un programmiņas. Uz vienas izrādes programmiņas aizmugurē bija kādas Mercedes-Benz mašīnas reklāma, savukārt vidū zobārstniecības prakses reklāma. Praktiskums un māksla roku rokā. Izrādes vērtīgākie eksponāti noteikti bija ieraksti, palaisti masīvos televizoros, uzliec austiņas un vēro, kā dzimst modernais dejas teātris. Visilgāk nostāveju pie ieraksta, kur bungu pavadībā trīsdesmitgadīgā Pina improvizē, viņas ķermenis pilnībā apzin telpu, tā ir tāda enerģētika, un visu to laiku viņa smaida. Vienkārši dejotāja, kura ar pilnīgu visu atdevusies savai dejai. Uzreiz seko gar sienām virkne ar fotogrāfijām no mēģinājumiem, gan portreti, gan kopbildes ar trupu. Un tad apstājos pie vienas, kur Pīna neskatās kamerā, tā sāņus, šalle apmesta, rokā cigarete un sejā smaids. Yep, šajā izstādes vietā nolēmu, ka vēlāk izstāžu zāles veikaliņā nopirkšu Vima Vendersa filmas “Pina” DVD, kartītes un iespējams grāmatu. Nu, es nopirku DVD un pāris kartītes, grāmata būtu bijusi absolūta izšķērdība. Izstādes noslēdzošā daļa bija veltīta iestudējumiem astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, kuri tapuši sadarbībā ar citām valstīm. Dejotāji ar Pīnu priekšgalā devās uz kādu valsti, pavadīja tur vairākas nedēļas, un tad kopā izveidoja iestudējumu. Pīna par šo projektu izteicās, ka viņa nevar nodejot māju, tāpēc nepieciešams iepazīt cilvēkus. Ar cilvēkiem nāk pieredzes, pārdzīvojumi, emocijas, viss tas, ko iespējams izdejot. Dažādp dejas projektu fotogrāfijas vijās no zāles uz zāli līdz nonācu telpā ar vairākiem ekrāniem, vienlaikus dažādi deju izrāžu ieraksti, skan elpu žnaudzoša klasiskā mūzika, sariešas asaras. Otrā galā fragmenti no intervijām, savukārt izstāde noslēdzās ar dejojošu Pīnu vecumdienās.

Pina Bausch solo dance. Johan Viehoff photo. Source: Bundeskunsthalle

Pina Bausch solo dance. Johan Viehoff photo. Source: Bundeskunsthalle

Pīna Bauša bija dejotāja visu mūžu, vecumdienās iestudēja izrādes, nemitīgi atradās teātrī, pēkšņi atstājot ne tikai Vupertāli, bet pasauli. Vima Vendera filma ir veltījums viņai, kurā trupa ar deju atvadas no Pīnas, ļaujot ielūkoties vismaz fragmentāri viņas mūža veikumā.

Noslēgumā divi Pīnas Baušas horeogrāfijas piemēri, viens ir no slavenā Stravinska “Le Sacre du Printemps” iestudējumā, savukārt otrs ir Vendersa filmas fragments, kur dejotāji liedagā izpildija “Seasons March”.

EMOP, EMOP, BOOM!

“Book days.” Šāds vārdu salikums kāda FB event nosaukumā mani uzrunāja, kā jau viss ar vārdu “book” tajā. Bibliofilija nav nekāds joks. BOOK=BAIT. Ja tā nebūtu, droši vien nebūtu sākusi strādāt e-BOOK uzņēmumā, tā nonākot sev nezināmā IT/start-up/ventures vidē.

Turpinot stāstu, devos uz Book Days, nokavēju sākumu, tā vietā nolemjot apmeklēt C/O galerijas izstādes. Izrādās, ka Book Days vienkārši bija atklāšanas pasākums EMOP, kurš norisinājās C/O telpās. EMPO=European Month of Photography. Rīgā viņš norisinās maijā, savukārt šeit katru otro oktobri. Turpat blakus C/O atrodas Helmut Newton Foundation. Ņūtons sevišķi slavens ar portretiem, kuru centrā parasti ir kailas sievietes augstpapēžos. Tādi portreti, kurus pēc tam pārpublicē Vogue un citi haute couture izdevumi. Pirms vairākiem mēnešiem biju tur. Pirmais iespaids = Ņūtons zināmā mērā ir vienkārši Hanters Tompsons ar kameru.

C/O tajā dienā varēja apskatīt 2 izstādes, pirmā stāvā Gordon Parks “I AM YOU”, savukārt otrajā konceptuālās fotogrāfijas izstāde. Otro izlaidu, tur pavadošais lasāmais teksts bija garāks nekā līdzpaņemtā grāmata. Thank you, but no thank you. Gordona Pārksa gadījums gluži tas nav, viņa darbi dokumentē 50.-70.gadus, segregāciju, rasismu un nabadzību. Protams, tur bija arī M&M&M:  Malcolm X, Muhameds Ali un  Mārtins Luters Kings. Taču Hārlemas ģimeņu dzīvju fotogrāfijas ir tās, kuras iesit pa vēderu un liek sajusties trakoti neērti.

Source: New Yorker

Parks. Untitled. Source: New Yorker

Paradoksālā kārtā torīt mājās stāvot pie grāmatplauktiem, izvēlējos salīdzinoši plāno Ta-Nehisi Coates “Between The World and Me”, rakstnieka vēstuli dēlam, kurā viņš skaidro Amerikas rasu politika, ko nozīmē pieaugšana melnādainam puikam Baltimorā, ko darīt, lai pretotos verdzības perioda mantojumam. Godīgi sakot, lielāko daļu dzīves neko īsti nezināju par segregāciju, rasismu un verdzības vēsturi, ja neskaita vadlīnijas.

“But race is the child of racism, not the father. And the process of naming “the people” has never been a matter of genealogy and physiognomy so much as one of hierarchy.”

/Ta-Nehisi Coates/

Tikai pamazām sāku aptvert , lasīt par to, saprast. Koloniālisms, postkoloniālisms, neokoloniālisms. Rīgā aukstā vakarā sēžot ar vīna vai viskija glāzi, šie termini neko neizteica, neko nenozīmējā, tā nebija mana pasaule un mana realitāte. Iespējams kaut kas mainījās vairāk, kad izlasīju Adiči romānu par Nigērijas pilsoņu karu septiņdesmitajos. Sāku interesēties par Nigērijas vēsturi, par apkārtējo valstu vēsturi, par pilsoņu kariem Āfrikā. Pasaule ir viena, šīs ir mūsu visu mājās, taču cilvēki izturas viens pret otru, it kā tā nebūtu. Pārdomas par šo sasaucās ar notikumiem pāri okeānam, kur pirmo reizi Youtube varēja redzēt, kā tas notiek, kad policists nošauj melnādainu cilvēku bez iemesla. Racial profiling. Beidzot sapratu, ko tas tiešām nozīmē.

Fotogrāfijas ir vērtīgās, jo tās ļauj ielūkoties pasaulēs, kuras vairs neeksistē. Pirms kara, pēc kara. Berlīnē it sevišķi.Šīs zudušās, attālās pasaules vakar pētīju Willy Brandt Haus, kur sociāldemokrātu partijas ātrija izstādītas Rainera Kēninga Rietumberlīnes ainavas no 60./70tiem un Bernda Heidena fiksētie skati Prenzlauer Berg, kādreizējā Austrumberlīnes rajonā, kur tagad dzīvoju arī es.

Kinder im Hinterof. Source: Kulturtippi.

Heyden. Kinder im Hinterof. Source: Kulturtippi.

Pārksa fotogrāfiju realitāte savā ziņā ir vēsturiskas liecības, bet savā ziņā tās atspoguļo mūsdienu pasauli, vismaz Ameriku. Hārlemā vairs nav nabadzīgas ģimenes, tās pārcēlušās uz piepilsētām, nabadzīgākiem rajoniem, to vietā galerijas, hipsterīgi vegan/gluten-free/organic restorāni un jauna paaudze, kura bauda mierpilno neziņas stāvokli. Pārks gan nefotogrāfēja tikai Hārlemu, bet veidoja reportāžas par segregāciju, noziedzību un nabadzību tādiem  žurnāliem kā Life un Conde Neste. Pārks tā sasniedza plašu publiku, parādīja, cik milzīga ir aiza starp “baltādainajiem” un “melnādainajiem”, ka vieni ņemas tik ap savu “American Dream”, kamēr otri cīnās par elementāru cieņu un tiesībām. Damn, šī izstāde mani saniknoja, apbēdināja, un tās emocijas x2 apmērā jutu, kad pabeidzu šorīt lasīt Coates grāmatu. Yep, domāju to atšķaidīt ar Paul Beatty satīru “The Sell Out”, un pēc tam uzjundīt ar Tonijas Morisones “Beloved”. Berlīnē aizsākta lasāmviela sākās ar brīnišķīgajām Rilkes vēstulēm, pilnām ar garīgumu, skaistumu un mīlestību, taču ilgi tā tas nevarēja turpināties, tāpēc sekoja satīra par Vjetnamas karu ar četrdesmit lappušu garu spīdzināšanas ainu, un tad tālāk Coates, kas nenoliedzami ir aizkustinošs, bet vienlaikus skumjš un depresīvs naratīvs. Nē, woops, aizmirsu, pa vidu bija Šerilas Streidas “Wild”, tā gan bija vien sasodīti iedvesmojoša un patīkama lasāmviela. Taču dzīve ir skaista, depresīva, traģiska, smieklīga un nejaušībām pilna vienlaikus. Literatūra to arī atspoguļo, tāpēc, ja vienīgi nelasa anekdošu krājumu, nevar cerēt, ka grāmata izraisīs tikai smieklus un ne mazākās pārdomas, vai atkāpi, kur noliec grāmatu blakus un skaties nekurienē. Atverot blogu bija doma rakstīt par sengrieķu marmora krūšķurvjiem, bet Coates vēl šorīt bija mans biedrs, un tad lūk EMOP, RASISMS un BOOKBAITS.