Pina Bausch jeb DEJO, DEJO, DEJO

Oktobris šķiet ideāls mēnesis, lai skrietu no vienas fotogrāfiju izstādes uz otru, taču ceturtdienas rītā vilka uz fancy izstādi neorenesanses mājā, nevis melnbaltām fotogrāfijām kādā partijas mājā vai underground galerijā. Izlasot svarīgāko Reuters, izdzerot kafiju un gandrīz veiksmīgi izķemmējot matus, devos uz vilcienu staciju, lai dotos uz Anhalter Bahnhof. Jā, turpat netālu Vilijs Brandts un kādreizējais gestapo un SS kantoris, kura vietā tagad Topography of Terrors muzejs. Turpat arī garākais rietumu puses Berlīnes sienas fragments. Vispār ļoti svarīgs rajons. Taču mans galamērķis bija Martin Gropius Bau, iespaidīga izstāžu zāle ar vēl iespaidīgāku programmu.

Auduma maisiņā ieslidināts bija The Sellout, kuru aizsāku pie rīta kafijas. Satīra. Šī ir viena sasodīti smieklīga satīra. Sadaļā par galvenā varoņa tēva-sociologa jungiskiem eksperimentiem ar savu dēlu, sāku skaļi smieties vilcienā, nekādīgi nevarot apvaldīties. Nedaudz pacēlu acis, lai redzētu, vai kāds uz mani nosodoši neskatās. Bija pāris jautājoši acu pāri, ne pārāk uztraucoši, tā nu pievērsos sadaļai par savdabīgo audzināšanu, kur šūpuļdziesmu vietā bija Votergeitas ieraksti. Beatty tā ierauj, negribējas vairs kāpt ārā, lietainā dienā meklēt izstādi, un vispār kaut kur iet, braukt tik šurpu turpu un satīrskos smieklos pievienoties autoram. Oh well. Paklausīgi tomēr izkāpu Anhalter Bahnhof, un pa Stresemannstraße virzījos uz iecerēto galamērķi. Pagāju garām lielākā laikraksta Die Zeit ofisam, vides ministrijai un pamanīju stūrīti no topogrāfijas muzeja, pagriezos pa labi, un tur visā godībā Martin Gropius Bau. Pāri ielai kāda no Berlīnes pārvaldes ēkām, vējā plīvo karogi, smaržo pēc lietus, garām aizskrien tūristu bariņš. Smaržo ne tikai pēc lietus, bet arī trūdošām lapām uz bruģa. Romantiskais rudens vēsums, kurā izbaudi dzestro gaisu, bet vēl nav tik auksts, lai no sala sāktu lēkāt un lamāt sevi par poor clothing choices.

Pīna Bauša. Vima Vendersa filmogrāfijas caurskatīšana atklāja man šo vārdu. Pavirši izlasīju pāris teikumus par viņu, un aizmirsu līdz kādai teātra vēstures lekcijai pirms pāris gadiem. Toreiz vairāk uzzināju par viņas Vupertāles dejas teātri, novatorismu un slaveno Kontakthof, kura fragmentus ik pa laikam paskatos Youtube. Protams, arī šo pēc kāda laika aizmirsu, apmierinoties, ka aptuveni zinu, kas ir Pīna Bauša. Jā, bet šī izstāde to laboja, ļaujot atklāt vienu fenomenālu dejas teātra personību, kura iestudēja fantastiskus gabalus, nu tā, ka skaties ierakstus, un no tās katarses var vienkārši aizrīties, apraudies un nosolies atnākt vēl uz šo izstādi. Berlīnē gan tas ir neiespējami, nav iespējams aiziet uz visām izstādēm, kur vēl divreiz uz vienu un to pašu. Šāds pats plāns bija arī attiecībā uz Julian Rosenfeldt “Manifesto”. Varbūt Pīna būs izņēmums. Izstāde sākas ar viņas jaunības gaitām deju trupās, izrādēs, vēlāk eksperimentiem Ņujorkā un liktenīgo nonākšanu Vupertālē.

Pina Bausch mēģinājumā ar savu trupu. Uli Weis photo, 1978. Source: Bundeskunsthalle

Pina Bausch mēģinājumā ar Tanztheater trupu. Uli Weis photo, 1978. Source: Bundeskunsthalle

Faktiski sienas ir iztapsētas ar fotogrāfijām, zem stikliem var apskatīt izrāžu plakātus un programmiņas. Uz vienas izrādes programmiņas aizmugurē bija kādas Mercedes-Benz mašīnas reklāma, savukārt vidū zobārstniecības prakses reklāma. Praktiskums un māksla roku rokā. Izrādes vērtīgākie eksponāti noteikti bija ieraksti, palaisti masīvos televizoros, uzliec austiņas un vēro, kā dzimst modernais dejas teātris. Visilgāk nostāveju pie ieraksta, kur bungu pavadībā trīsdesmitgadīgā Pina improvizē, viņas ķermenis pilnībā apzin telpu, tā ir tāda enerģētika, un visu to laiku viņa smaida. Vienkārši dejotāja, kura ar pilnīgu visu atdevusies savai dejai. Uzreiz seko gar sienām virkne ar fotogrāfijām no mēģinājumiem, gan portreti, gan kopbildes ar trupu. Un tad apstājos pie vienas, kur Pīna neskatās kamerā, tā sāņus, šalle apmesta, rokā cigarete un sejā smaids. Yep, šajā izstādes vietā nolēmu, ka vēlāk izstāžu zāles veikaliņā nopirkšu Vima Vendersa filmas “Pina” DVD, kartītes un iespējams grāmatu. Nu, es nopirku DVD un pāris kartītes, grāmata būtu bijusi absolūta izšķērdība. Izstādes noslēdzošā daļa bija veltīta iestudējumiem astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, kuri tapuši sadarbībā ar citām valstīm. Dejotāji ar Pīnu priekšgalā devās uz kādu valsti, pavadīja tur vairākas nedēļas, un tad kopā izveidoja iestudējumu. Pīna par šo projektu izteicās, ka viņa nevar nodejot māju, tāpēc nepieciešams iepazīt cilvēkus. Ar cilvēkiem nāk pieredzes, pārdzīvojumi, emocijas, viss tas, ko iespējams izdejot. Dažādp dejas projektu fotogrāfijas vijās no zāles uz zāli līdz nonācu telpā ar vairākiem ekrāniem, vienlaikus dažādi deju izrāžu ieraksti, skan elpu žnaudzoša klasiskā mūzika, sariešas asaras. Otrā galā fragmenti no intervijām, savukārt izstāde noslēdzās ar dejojošu Pīnu vecumdienās.

Pina Bausch solo dance. Johan Viehoff photo. Source: Bundeskunsthalle

Pina Bausch solo dance. Johan Viehoff photo. Source: Bundeskunsthalle

Pīna Bauša bija dejotāja visu mūžu, vecumdienās iestudēja izrādes, nemitīgi atradās teātrī, pēkšņi atstājot ne tikai Vupertāli, bet pasauli. Vima Vendera filma ir veltījums viņai, kurā trupa ar deju atvadas no Pīnas, ļaujot ielūkoties vismaz fragmentāri viņas mūža veikumā.

Noslēgumā divi Pīnas Baušas horeogrāfijas piemēri, viens ir no slavenā Stravinska “Le Sacre du Printemps” iestudējumā, savukārt otrs ir Vendersa filmas fragments, kur dejotāji liedagā izpildija “Seasons March”.

Advertisements

EMOP, EMOP, BOOM!

“Book days.” Šāds vārdu salikums kāda FB event nosaukumā mani uzrunāja, kā jau viss ar vārdu “book” tajā. Bibliofilija nav nekāds joks. BOOK=BAIT. Ja tā nebūtu, droši vien nebūtu sākusi strādāt e-BOOK uzņēmumā, tā nonākot sev nezināmā IT/start-up/ventures vidē.

Turpinot stāstu, devos uz Book Days, nokavēju sākumu, tā vietā nolemjot apmeklēt C/O galerijas izstādes. Izrādās, ka Book Days vienkārši bija atklāšanas pasākums EMOP, kurš norisinājās C/O telpās. EMPO=European Month of Photography. Rīgā viņš norisinās maijā, savukārt šeit katru otro oktobri. Turpat blakus C/O atrodas Helmut Newton Foundation. Ņūtons sevišķi slavens ar portretiem, kuru centrā parasti ir kailas sievietes augstpapēžos. Tādi portreti, kurus pēc tam pārpublicē Vogue un citi haute couture izdevumi. Pirms vairākiem mēnešiem biju tur. Pirmais iespaids = Ņūtons zināmā mērā ir vienkārši Hanters Tompsons ar kameru.

C/O tajā dienā varēja apskatīt 2 izstādes, pirmā stāvā Gordon Parks “I AM YOU”, savukārt otrajā konceptuālās fotogrāfijas izstāde. Otro izlaidu, tur pavadošais lasāmais teksts bija garāks nekā līdzpaņemtā grāmata. Thank you, but no thank you. Gordona Pārksa gadījums gluži tas nav, viņa darbi dokumentē 50.-70.gadus, segregāciju, rasismu un nabadzību. Protams, tur bija arī M&M&M:  Malcolm X, Muhameds Ali un  Mārtins Luters Kings. Taču Hārlemas ģimeņu dzīvju fotogrāfijas ir tās, kuras iesit pa vēderu un liek sajusties trakoti neērti.

Source: New Yorker

Parks. Untitled. Source: New Yorker

Paradoksālā kārtā torīt mājās stāvot pie grāmatplauktiem, izvēlējos salīdzinoši plāno Ta-Nehisi Coates “Between The World and Me”, rakstnieka vēstuli dēlam, kurā viņš skaidro Amerikas rasu politika, ko nozīmē pieaugšana melnādainam puikam Baltimorā, ko darīt, lai pretotos verdzības perioda mantojumam. Godīgi sakot, lielāko daļu dzīves neko īsti nezināju par segregāciju, rasismu un verdzības vēsturi, ja neskaita vadlīnijas.

“But race is the child of racism, not the father. And the process of naming “the people” has never been a matter of genealogy and physiognomy so much as one of hierarchy.”

/Ta-Nehisi Coates/

Tikai pamazām sāku aptvert , lasīt par to, saprast. Koloniālisms, postkoloniālisms, neokoloniālisms. Rīgā aukstā vakarā sēžot ar vīna vai viskija glāzi, šie termini neko neizteica, neko nenozīmējā, tā nebija mana pasaule un mana realitāte. Iespējams kaut kas mainījās vairāk, kad izlasīju Adiči romānu par Nigērijas pilsoņu karu septiņdesmitajos. Sāku interesēties par Nigērijas vēsturi, par apkārtējo valstu vēsturi, par pilsoņu kariem Āfrikā. Pasaule ir viena, šīs ir mūsu visu mājās, taču cilvēki izturas viens pret otru, it kā tā nebūtu. Pārdomas par šo sasaucās ar notikumiem pāri okeānam, kur pirmo reizi Youtube varēja redzēt, kā tas notiek, kad policists nošauj melnādainu cilvēku bez iemesla. Racial profiling. Beidzot sapratu, ko tas tiešām nozīmē.

Fotogrāfijas ir vērtīgās, jo tās ļauj ielūkoties pasaulēs, kuras vairs neeksistē. Pirms kara, pēc kara. Berlīnē it sevišķi.Šīs zudušās, attālās pasaules vakar pētīju Willy Brandt Haus, kur sociāldemokrātu partijas ātrija izstādītas Rainera Kēninga Rietumberlīnes ainavas no 60./70tiem un Bernda Heidena fiksētie skati Prenzlauer Berg, kādreizējā Austrumberlīnes rajonā, kur tagad dzīvoju arī es.

Kinder im Hinterof. Source: Kulturtippi.

Heyden. Kinder im Hinterof. Source: Kulturtippi.

Pārksa fotogrāfiju realitāte savā ziņā ir vēsturiskas liecības, bet savā ziņā tās atspoguļo mūsdienu pasauli, vismaz Ameriku. Hārlemā vairs nav nabadzīgas ģimenes, tās pārcēlušās uz piepilsētām, nabadzīgākiem rajoniem, to vietā galerijas, hipsterīgi vegan/gluten-free/organic restorāni un jauna paaudze, kura bauda mierpilno neziņas stāvokli. Pārks gan nefotogrāfēja tikai Hārlemu, bet veidoja reportāžas par segregāciju, noziedzību un nabadzību tādiem  žurnāliem kā Life un Conde Neste. Pārks tā sasniedza plašu publiku, parādīja, cik milzīga ir aiza starp “baltādainajiem” un “melnādainajiem”, ka vieni ņemas tik ap savu “American Dream”, kamēr otri cīnās par elementāru cieņu un tiesībām. Damn, šī izstāde mani saniknoja, apbēdināja, un tās emocijas x2 apmērā jutu, kad pabeidzu šorīt lasīt Coates grāmatu. Yep, domāju to atšķaidīt ar Paul Beatty satīru “The Sell Out”, un pēc tam uzjundīt ar Tonijas Morisones “Beloved”. Berlīnē aizsākta lasāmviela sākās ar brīnišķīgajām Rilkes vēstulēm, pilnām ar garīgumu, skaistumu un mīlestību, taču ilgi tā tas nevarēja turpināties, tāpēc sekoja satīra par Vjetnamas karu ar četrdesmit lappušu garu spīdzināšanas ainu, un tad tālāk Coates, kas nenoliedzami ir aizkustinošs, bet vienlaikus skumjš un depresīvs naratīvs. Nē, woops, aizmirsu, pa vidu bija Šerilas Streidas “Wild”, tā gan bija vien sasodīti iedvesmojoša un patīkama lasāmviela. Taču dzīve ir skaista, depresīva, traģiska, smieklīga un nejaušībām pilna vienlaikus. Literatūra to arī atspoguļo, tāpēc, ja vienīgi nelasa anekdošu krājumu, nevar cerēt, ka grāmata izraisīs tikai smieklus un ne mazākās pārdomas, vai atkāpi, kur noliec grāmatu blakus un skaties nekurienē. Atverot blogu bija doma rakstīt par sengrieķu marmora krūšķurvjiem, bet Coates vēl šorīt bija mans biedrs, un tad lūk EMOP, RASISMS un BOOKBAITS.