Remember, remember, the end of December

Berlīne šodien atgādināja ikdienišķu rudens dienu Liepājā, lietus sitas sejā, ej sakumpis uz leju, lai vējš nenogāž. Īstenībā ir decembra beigas, Ziemassvētki un citi platuma grādi. Vakar saģērbāmies silti un devāmies garā pastaigā gar upi un muzeju salu līdz beidzot nokļuvām Tiergarten. Elpot svaigu gaisu, kas smaržo pēc eglēm un priedēm, ir patīkama pārmaiņa pēc vilcienu stacijām un pārbāztām ielām. Trūdošu un salijušu lapu smarža atgādina bērnību. Sevisķi tās lapas, kuras pielipušas pie bruģakmeņiem. Tiergarten nopietnu lappušu skaitu veltījis Valters Benjamins, kura opusu Berlīnei piemin un iztirzā gan Ostups savos dzejoļos, gan Ferrante savās vēstulēs. Pirms pāris nedēļām šķirstīju šo atmiņu izdevumu par pavadīto bērnību Berlīnē. Tobrīd bija žēl kapeikas. Tajā pašā grāmatveikalā tiku pie Rilkes Letters to A Young Poet. Šis izdevums šķiet kļuvis nozīmīgāks un nozīmīgāks, atgriežos pie tā vēl un vēl. Varbūt tā ir zīme, ka jānopērk arī šis. Varbūt atkal kārtējā bibliofilijas izpausme. Nonetheless, izbaudīju iespēju staigāt stundām pa mežainām takām, staigāt līdz parādās gurdums kaulos, mētelis slapjš un doma par groku šķiet vilinoša. Izvēdināt galvu – trāpīga latviešu valodas frāze. Pastaiga dod šo iespēju izvēdināt galvu. Runājot par trāpīgu latviešu valodu, tad jāmin Vizmas Belševicas Bille, kuras triloģijas otro daļu sāku lasīt svētku laikā. Plūstoši un filigrāni, ar loģiskām pauzēm un nesamocītiem teikumiem.

Septiņdesmit dienas nebiju veikusi nevienu ierakstu, lai gan apcerāmā un pieminamā bija pietiekoši. Piemēram, brauciens uz Hamburgu, Saint George grāmatveikals vai jauns darbs. Iespējams vēlāk to visu apkopošu kāda atskata ierakstā vai pat infografiskā apkopojumā, will see. Katrā ziņā dienas un nedēļas paskrien šeit ātri, dinamiskas darba dienas, vakari bieži vien aizņemti tāpat. Apsveru iegādāties velosipēdu, lai varu ne tikai braukt uz darbu, bet izmantot to kā iespēju, lai izzinātu pilsētu, mazās ieliņas, kurās bieži vien paslēptas mazas ēstuvītes, dažnedažādi veikaliņi un mazas galerijas. Protams, var vēl paņemt līdzi vilcienā līdz ezeram vai kādam parkam, kur mierīgs un var izbraukāties. Runājot par mežiem, atcerējos Max Richter un viņa On The Nature of Daylight, kas skanēja Arrival. Starp kino pārsteigumiem divas filmas ar Amy Adams: Arrival un Nocturnal Animals. Pēdējā vienkārši bija mindblowing, pārspējot Forda pirmo gabalu, A Single Man.

Decembra beigas it kā rosina pārdomāt, izskatīt gada laika notikušo. Šis gads sākās ar alkoholā mērcētu vafeļu ēšanu, kuras bija stiprākas par glāzē ielieto mimosu. Un  to pavadīja Patijas Smitas grāmata M Train:

Is it time uninterrupted? Only the present comprehended? Are our thoughts nothing but passing trains, no stops, devoid of dimension, whizzing by massive posters with repeating images? Catching a fragment from a window seat, yet another fragment from the next identical frame? If I write in the present yet digress, is that still real time? Real time, I reasoned, cannot be divided into sections like numbers on the face of a clock. If I write about the past as I simultaneously dwell in the present, am I still in real time? Perhaps there is no past or future, only the perpetual present that contains this trinity of memory.

Tā nu nesen atgriezos pie viņas ar Woolgathering palīdzību, un nu klausos nesenākos albumus, starp tiem Killer Road. Šis gabals sevišķi patīk, kaut kas starp mūziku un spoken word. Atbilstoši decembra beigu noskaņai. Cheers.

Advertisements

Weirdo and weirdo(er)

History detox. Šī bija skaista apņemšanās, līdz dienu vēlāk nopirku Nīla Makgregora grāmatu “Germany: Memories of a Nation“. Jāatzīst gan, ka tā pamatā veltīta vācu identitātes saprašanai ar dažādu artefaktu palīdzību,nevis padziļinātai masu iznīcināšanas analīzei. Izlasīju interviju ar šo vēsturnieku/mākslas ekspertu un sapratu, ka esmu hooked, un nopirku.

Protams, stāsts sākās nevis vecā Guardian linkā, bet Neues Museum, kur atrodas senēģiptiešu kultūras dažādu priekšmetu kolekciju. Audiogids pastāstīja, ka plānots izbūvēt grandiozu pazemes tuneļu tīklu, kas savienos visus Muzeju salā atrodošos kompleksus. Tālāk sekoja informācija par Humboldta forumu, kuru vēl šobrīd ceļ. Google meklēšanas rezultāts pēc rezultāta noveda pie Nīla Makgregora, kurš būs topošā foruma direktors. Intervijā ar viņu uzzināju ne tikai par plānoto kolekciju, bet arī grāmatu, ko veltījis vācu identitātes saprašanai. Nākamā dienā grāmata jau bija mana īpašumā. Ceru, ka tā noskalos to visu dīvaino, ko guvu lasot korejiešu autores Han Kang īsromānu “Veģetāriete“.

Grāmata nav par to, kā kļūt par veģetārieti, bet gan savdabīgs trīs personāžu naratīvs par jaunu sievieti Yeong-Hye, kura vēlas kļūt par koku. Yep, ne astronautu vai filozofi, bet koku. Vēlams, kas aug Korejas kalnu mežos. Yeong-hye sajūta, ka viņas saules pinumā kaut kas iestrēdzis, viņu vajā murgi un obsesīvi kompulsīvi tēli. Viņa vispirms atsakās no gaļas, pamazām no visa, ieskaitot runāšanu. Grāmata sadalīta trīs daļas: pirmā ir Yeong-hye vīra skatpunkts, tālāk māsas vīra un noslēgumā māsas In-Hye stāstījums. Tuvākais, ar ko varu salīdzināt, ir Haruki Murakami darbi, taču pilnīgi noteikti nav tas pats. Yeong-hye prāts un ķermenis iziet dažādas metamorfozes, kas lasot šķiet neaptveramas. Traģiskas atklājas pašu vērotāju dzīves, kuri pārdomā, vai kādreiz ir tiešām atļāvušies dzīvot, būt spontāni, atteikties no mēģinājumiem iekļauties sabiedrībā. In-hye, it kā sakārtotā, vecākā māsa, atklājas fobiju un raižu apsēsta, kurai māsas pārvērtības un attālināšanās no cilvēku pasaules, liek pašreflektēt un nonākt pie diezgan bittersweet secinājumiem. Valoda ir tik lakoniska, taču ar tik limitētiem valodas līdzekļiem spēj ietilpināt viena cilvēka un tā ģimenes pārvērtības īsromāna robežās.

“The feeling that she had never really lived in this world caught her by surprise. It was a fact. She had never lived. Even as a child, as far back as she could remember, she had done nothing but endure. She had believed in her own inherent goodness, her humanity, and lived accordingly, never causing anyone harm. Her devotion to doing things the right way had been unflagging, all her successes had depended on it, and she would have gone on like that indefinitely. She didn’t understand why, but faced with those decaying buildings and straggling grasses, she was nothing but a child who had never lived.” (Yeong-hye māsas pārdomas par savu dzīvi)

Skumja grāmata, pilna ar melanholiju un ilgām pēc pilnasinīgas dzīves. Atradu, ka pirms pāris gadiem iznākusi arī filma. Murakami “Norvēģu koks” ar ekranizēts, bet pēc divdesmit minūtēm sapratu, ka nevaru to skatīties. Ir grāmatas, kuru ekranizācijas labāk neredzēt, un kurām labāk palikt tekstā. Selindžers apzināti nekad neļāva ekranizēt “Uz kraujas rudzu laukā” vai kādu no stāstiem, ticot, ka viņa darbi tiks vai nu vienkāršoti līdz holivudiskai nejēdzībai, vai pilnībā pārprasti. The man had a point there.

Savādums turpinājās, kad nolēmām doties uz izstādi ebreju muzejā. Golems. Visa izstāde veltīa golemiem, no viduslaiku Prāgas keramiskiem, antropomorfiem golemiem līdz vācu ekspresionismam, Marvel komiksiem un mūsu mīlētiem robotiem R2D2 un C3PO. Noteikti būtu izbaudījusi vairāk, ja man būtu kādas nopietnākas zināšanas ebreju folklorā un misticismā, vai tiešām būtu noskatījusies to Vīgnera filmu, vai izlasījusi līdz galam Šabona romānu “The Amazing Adventures of Cavalier and Clay”. Mākslīgi radīta dzīvība rada diskomfortu, vai tā ir glezna, vai “‘Fausta” daļa ar homunkulu. Kiborgi un kloni iespējams būs plaši izplatītas parādības tuvākā nākotnē. Starp citu, viens no darbiem par doppelgänger un robotu tēmu bija redzēts. Pirms gada Barselonā apmeklēju izstādi “HUMAN +“, un robotics sadaļā bija šis pats darbs. Viens darbs, dažādi konteksti. Neordinārais bieži vien ir nezināmais, un nezināmais var radīt bailes. Un šis veļu laiks nepalīdz. Berlīnei cauri plūst upe, visapkārt ir ezeri, kas rudenī un ziemā padara šo pilsētu par ļoti miglainu vietu. Pamatīgs veļu laiks, ko citu, lai saka, tāpēc atgriežos pie tējām un The Smiths. Facebook šodien atgādināja, ka man ir atmiņas. Attiecīgi, ka pirms dažiem gadiem dalījos ar Smitu gabalu “The Night Has Opened My Eyes.” Atliek tad gremdēties atmiņās un nospiest PLAY.

EMOP, EMOP, BOOM!

“Book days.” Šāds vārdu salikums kāda FB event nosaukumā mani uzrunāja, kā jau viss ar vārdu “book” tajā. Bibliofilija nav nekāds joks. BOOK=BAIT. Ja tā nebūtu, droši vien nebūtu sākusi strādāt e-BOOK uzņēmumā, tā nonākot sev nezināmā IT/start-up/ventures vidē.

Turpinot stāstu, devos uz Book Days, nokavēju sākumu, tā vietā nolemjot apmeklēt C/O galerijas izstādes. Izrādās, ka Book Days vienkārši bija atklāšanas pasākums EMOP, kurš norisinājās C/O telpās. EMPO=European Month of Photography. Rīgā viņš norisinās maijā, savukārt šeit katru otro oktobri. Turpat blakus C/O atrodas Helmut Newton Foundation. Ņūtons sevišķi slavens ar portretiem, kuru centrā parasti ir kailas sievietes augstpapēžos. Tādi portreti, kurus pēc tam pārpublicē Vogue un citi haute couture izdevumi. Pirms vairākiem mēnešiem biju tur. Pirmais iespaids = Ņūtons zināmā mērā ir vienkārši Hanters Tompsons ar kameru.

C/O tajā dienā varēja apskatīt 2 izstādes, pirmā stāvā Gordon Parks “I AM YOU”, savukārt otrajā konceptuālās fotogrāfijas izstāde. Otro izlaidu, tur pavadošais lasāmais teksts bija garāks nekā līdzpaņemtā grāmata. Thank you, but no thank you. Gordona Pārksa gadījums gluži tas nav, viņa darbi dokumentē 50.-70.gadus, segregāciju, rasismu un nabadzību. Protams, tur bija arī M&M&M:  Malcolm X, Muhameds Ali un  Mārtins Luters Kings. Taču Hārlemas ģimeņu dzīvju fotogrāfijas ir tās, kuras iesit pa vēderu un liek sajusties trakoti neērti.

Source: New Yorker

Parks. Untitled. Source: New Yorker

Paradoksālā kārtā torīt mājās stāvot pie grāmatplauktiem, izvēlējos salīdzinoši plāno Ta-Nehisi Coates “Between The World and Me”, rakstnieka vēstuli dēlam, kurā viņš skaidro Amerikas rasu politika, ko nozīmē pieaugšana melnādainam puikam Baltimorā, ko darīt, lai pretotos verdzības perioda mantojumam. Godīgi sakot, lielāko daļu dzīves neko īsti nezināju par segregāciju, rasismu un verdzības vēsturi, ja neskaita vadlīnijas.

“But race is the child of racism, not the father. And the process of naming “the people” has never been a matter of genealogy and physiognomy so much as one of hierarchy.”

/Ta-Nehisi Coates/

Tikai pamazām sāku aptvert , lasīt par to, saprast. Koloniālisms, postkoloniālisms, neokoloniālisms. Rīgā aukstā vakarā sēžot ar vīna vai viskija glāzi, šie termini neko neizteica, neko nenozīmējā, tā nebija mana pasaule un mana realitāte. Iespējams kaut kas mainījās vairāk, kad izlasīju Adiči romānu par Nigērijas pilsoņu karu septiņdesmitajos. Sāku interesēties par Nigērijas vēsturi, par apkārtējo valstu vēsturi, par pilsoņu kariem Āfrikā. Pasaule ir viena, šīs ir mūsu visu mājās, taču cilvēki izturas viens pret otru, it kā tā nebūtu. Pārdomas par šo sasaucās ar notikumiem pāri okeānam, kur pirmo reizi Youtube varēja redzēt, kā tas notiek, kad policists nošauj melnādainu cilvēku bez iemesla. Racial profiling. Beidzot sapratu, ko tas tiešām nozīmē.

Fotogrāfijas ir vērtīgās, jo tās ļauj ielūkoties pasaulēs, kuras vairs neeksistē. Pirms kara, pēc kara. Berlīnē it sevišķi.Šīs zudušās, attālās pasaules vakar pētīju Willy Brandt Haus, kur sociāldemokrātu partijas ātrija izstādītas Rainera Kēninga Rietumberlīnes ainavas no 60./70tiem un Bernda Heidena fiksētie skati Prenzlauer Berg, kādreizējā Austrumberlīnes rajonā, kur tagad dzīvoju arī es.

Kinder im Hinterof. Source: Kulturtippi.

Heyden. Kinder im Hinterof. Source: Kulturtippi.

Pārksa fotogrāfiju realitāte savā ziņā ir vēsturiskas liecības, bet savā ziņā tās atspoguļo mūsdienu pasauli, vismaz Ameriku. Hārlemā vairs nav nabadzīgas ģimenes, tās pārcēlušās uz piepilsētām, nabadzīgākiem rajoniem, to vietā galerijas, hipsterīgi vegan/gluten-free/organic restorāni un jauna paaudze, kura bauda mierpilno neziņas stāvokli. Pārks gan nefotogrāfēja tikai Hārlemu, bet veidoja reportāžas par segregāciju, noziedzību un nabadzību tādiem  žurnāliem kā Life un Conde Neste. Pārks tā sasniedza plašu publiku, parādīja, cik milzīga ir aiza starp “baltādainajiem” un “melnādainajiem”, ka vieni ņemas tik ap savu “American Dream”, kamēr otri cīnās par elementāru cieņu un tiesībām. Damn, šī izstāde mani saniknoja, apbēdināja, un tās emocijas x2 apmērā jutu, kad pabeidzu šorīt lasīt Coates grāmatu. Yep, domāju to atšķaidīt ar Paul Beatty satīru “The Sell Out”, un pēc tam uzjundīt ar Tonijas Morisones “Beloved”. Berlīnē aizsākta lasāmviela sākās ar brīnišķīgajām Rilkes vēstulēm, pilnām ar garīgumu, skaistumu un mīlestību, taču ilgi tā tas nevarēja turpināties, tāpēc sekoja satīra par Vjetnamas karu ar četrdesmit lappušu garu spīdzināšanas ainu, un tad tālāk Coates, kas nenoliedzami ir aizkustinošs, bet vienlaikus skumjš un depresīvs naratīvs. Nē, woops, aizmirsu, pa vidu bija Šerilas Streidas “Wild”, tā gan bija vien sasodīti iedvesmojoša un patīkama lasāmviela. Taču dzīve ir skaista, depresīva, traģiska, smieklīga un nejaušībām pilna vienlaikus. Literatūra to arī atspoguļo, tāpēc, ja vienīgi nelasa anekdošu krājumu, nevar cerēt, ka grāmata izraisīs tikai smieklus un ne mazākās pārdomas, vai atkāpi, kur noliec grāmatu blakus un skaties nekurienē. Atverot blogu bija doma rakstīt par sengrieķu marmora krūšķurvjiem, bet Coates vēl šorīt bija mans biedrs, un tad lūk EMOP, RASISMS un BOOKBAITS.