Weirdo and weirdo(er)

History detox. Šī bija skaista apņemšanās, līdz dienu vēlāk nopirku Nīla Makgregora grāmatu “Germany: Memories of a Nation“. Jāatzīst gan, ka tā pamatā veltīta vācu identitātes saprašanai ar dažādu artefaktu palīdzību,nevis padziļinātai masu iznīcināšanas analīzei. Izlasīju interviju ar šo vēsturnieku/mākslas ekspertu un sapratu, ka esmu hooked, un nopirku.

Protams, stāsts sākās nevis vecā Guardian linkā, bet Neues Museum, kur atrodas senēģiptiešu kultūras dažādu priekšmetu kolekciju. Audiogids pastāstīja, ka plānots izbūvēt grandiozu pazemes tuneļu tīklu, kas savienos visus Muzeju salā atrodošos kompleksus. Tālāk sekoja informācija par Humboldta forumu, kuru vēl šobrīd ceļ. Google meklēšanas rezultāts pēc rezultāta noveda pie Nīla Makgregora, kurš būs topošā foruma direktors. Intervijā ar viņu uzzināju ne tikai par plānoto kolekciju, bet arī grāmatu, ko veltījis vācu identitātes saprašanai. Nākamā dienā grāmata jau bija mana īpašumā. Ceru, ka tā noskalos to visu dīvaino, ko guvu lasot korejiešu autores Han Kang īsromānu “Veģetāriete“.

Grāmata nav par to, kā kļūt par veģetārieti, bet gan savdabīgs trīs personāžu naratīvs par jaunu sievieti Yeong-Hye, kura vēlas kļūt par koku. Yep, ne astronautu vai filozofi, bet koku. Vēlams, kas aug Korejas kalnu mežos. Yeong-hye sajūta, ka viņas saules pinumā kaut kas iestrēdzis, viņu vajā murgi un obsesīvi kompulsīvi tēli. Viņa vispirms atsakās no gaļas, pamazām no visa, ieskaitot runāšanu. Grāmata sadalīta trīs daļas: pirmā ir Yeong-hye vīra skatpunkts, tālāk māsas vīra un noslēgumā māsas In-Hye stāstījums. Tuvākais, ar ko varu salīdzināt, ir Haruki Murakami darbi, taču pilnīgi noteikti nav tas pats. Yeong-hye prāts un ķermenis iziet dažādas metamorfozes, kas lasot šķiet neaptveramas. Traģiskas atklājas pašu vērotāju dzīves, kuri pārdomā, vai kādreiz ir tiešām atļāvušies dzīvot, būt spontāni, atteikties no mēģinājumiem iekļauties sabiedrībā. In-hye, it kā sakārtotā, vecākā māsa, atklājas fobiju un raižu apsēsta, kurai māsas pārvērtības un attālināšanās no cilvēku pasaules, liek pašreflektēt un nonākt pie diezgan bittersweet secinājumiem. Valoda ir tik lakoniska, taču ar tik limitētiem valodas līdzekļiem spēj ietilpināt viena cilvēka un tā ģimenes pārvērtības īsromāna robežās.

“The feeling that she had never really lived in this world caught her by surprise. It was a fact. She had never lived. Even as a child, as far back as she could remember, she had done nothing but endure. She had believed in her own inherent goodness, her humanity, and lived accordingly, never causing anyone harm. Her devotion to doing things the right way had been unflagging, all her successes had depended on it, and she would have gone on like that indefinitely. She didn’t understand why, but faced with those decaying buildings and straggling grasses, she was nothing but a child who had never lived.” (Yeong-hye māsas pārdomas par savu dzīvi)

Skumja grāmata, pilna ar melanholiju un ilgām pēc pilnasinīgas dzīves. Atradu, ka pirms pāris gadiem iznākusi arī filma. Murakami “Norvēģu koks” ar ekranizēts, bet pēc divdesmit minūtēm sapratu, ka nevaru to skatīties. Ir grāmatas, kuru ekranizācijas labāk neredzēt, un kurām labāk palikt tekstā. Selindžers apzināti nekad neļāva ekranizēt “Uz kraujas rudzu laukā” vai kādu no stāstiem, ticot, ka viņa darbi tiks vai nu vienkāršoti līdz holivudiskai nejēdzībai, vai pilnībā pārprasti. The man had a point there.

Savādums turpinājās, kad nolēmām doties uz izstādi ebreju muzejā. Golems. Visa izstāde veltīa golemiem, no viduslaiku Prāgas keramiskiem, antropomorfiem golemiem līdz vācu ekspresionismam, Marvel komiksiem un mūsu mīlētiem robotiem R2D2 un C3PO. Noteikti būtu izbaudījusi vairāk, ja man būtu kādas nopietnākas zināšanas ebreju folklorā un misticismā, vai tiešām būtu noskatījusies to Vīgnera filmu, vai izlasījusi līdz galam Šabona romānu “The Amazing Adventures of Cavalier and Clay”. Mākslīgi radīta dzīvība rada diskomfortu, vai tā ir glezna, vai “‘Fausta” daļa ar homunkulu. Kiborgi un kloni iespējams būs plaši izplatītas parādības tuvākā nākotnē. Starp citu, viens no darbiem par doppelgänger un robotu tēmu bija redzēts. Pirms gada Barselonā apmeklēju izstādi “HUMAN +“, un robotics sadaļā bija šis pats darbs. Viens darbs, dažādi konteksti. Neordinārais bieži vien ir nezināmais, un nezināmais var radīt bailes. Un šis veļu laiks nepalīdz. Berlīnei cauri plūst upe, visapkārt ir ezeri, kas rudenī un ziemā padara šo pilsētu par ļoti miglainu vietu. Pamatīgs veļu laiks, ko citu, lai saka, tāpēc atgriežos pie tējām un The Smiths. Facebook šodien atgādināja, ka man ir atmiņas. Attiecīgi, ka pirms dažiem gadiem dalījos ar Smitu gabalu “The Night Has Opened My Eyes.” Atliek tad gremdēties atmiņās un nospiest PLAY.

Advertisements

Topographie des Terrors jeb nacistu noziegumi

Izejot no topogrāfijas muzeju atcerējos ainu no Annie Hall, kur Daienas Kītones personāžs saka Alena atveidotajam Alvijam, ka viņa vienkārši nav spējīga vēlreiz nokatīties četru stundu garu dokumentālo filmu par franču resistance. Vispār bija izdevies atrast minēto The Sorrow and The Pity, nopietni apsverot noskatīties gan šo, gan deviņstundīgo Shoah. But no. Ne šogad, enough is enough. Varbūt nākamgad, varbūt pēc mēneša, bet vispirms kaut ko priecīgāku. Piemēram, drīzumā iznākušo Doctor Strange vai Fantastic Beasts, Pagaidām jūtos sasniegusi šī gada vēstures kvotu, sevišķi sadaļā, kas veltīta noziegumiem pret cilvēci.  Iespējams nepalīdzēja arī iepriekšējā vakarā noskatītā Ava DuVernay filma  “13th”, kur centrā Amerikas kriminālnoziegumu tiesiskā sistēma un tās rasistiskie vērieni. Ar katru šādu muzeju vai filmu, cilvēka mērglības variācijas un kosmiskie izmēri turpina mani pārsteigt.

Topographie des Terrors muzejs.

Topographie des Terrors muzejs, 11.10.2016. Source: ReadNoto.

img_20161012_184930

Topographie des Terrors. Režīma nopratināto un apsūdzēto cilvēku fotogrāfijas. 11.10.2016. Source: ReadNoto

Topograpy of Terrors jeb vardarbības/terora topogrāfija. Muzejs atrodas kādreizēja Gestapo, SD, SS un RHSA kantoru vietā. Kādreizējos spīdzināšanas kambarus, policejisku aparātu un Himlera rakstāmgaldu nomainījis nacistu noziegumiem veltīts muzejs. Faktiski ne tikai noziegumiem, bet nacistu nākšanas pie varas skaidrojums, SS, SD un RHSA aparāta izveidošanās, struktūras, likumi, subordinācijas pakāpes utt. Viens no retajiem Berlīnes muzejiem, kurā ir bezmaksas ieeja, to veido ārtelpas un iekštelpas izstāde. Iekštelpas izstāde sākas 1933. gadā, vēlēšanām, politisko pretinieku arestiem, nevēlamo nosūtīšanu uz nometnēm un pirmajiem rasu likumiem. Ļoti daudz fotomateriāls par t.s. kauna gājieniem, kur cilvēki ar šiltēm SS pavadībā gāja cauri pilsētai, apsūdzēti dažnedažādos noziegumos. Pazemošanas, notiesāšānas un iznīcināšanas jautājumos attiecīgie dienesti bija sevišķi radoši. To var labi redzēt apsūdzības protokolos, kur ļoti detalizēti sastādītas apsūdzības noziegumos pret valsti un tautu. Varēja ātri nokļūt cietumā par nepietiekamu sajūsmas izrādīšanu kongresos un gājienos. Kafkas “Process” trīsdesmito gadu izpildījumā, pilnīgs absurds, neiespējami izbēgt, indivīdi pazūd perfekti birokrātiskā slepenpolicijas aparātā. Var redzēt apcietināto fotogrāfijas, tās noklāj vienu informātīvu plāksni pēc otras. Ekspozīciju neveido tikai upuru fotogrāfijas, bet arī  drošības dienesta darbinieku portreti un īsas biogrāfiskās ziņas. Paralēli upuriem iet līnija ar SS/SD/RHSA struktūrām un darbiniekiem, to atpūtas izbraucieniem un brālīgiem kopbrīžiem.

Vēsturiski lineārā ekspozīcija, protams, nonāk pie kara, pie Wannsee konferences un attiecīgi the Final Solution, un šausmu spektru ikvienā iekarotajā teritorijā. Protams, attiecīgi norādot vietējos kolaboracionistus. Yep, starp šāvējiem nonākuši arī latvieši, kuri paveica esesiešu netīro darbu. Turpat tālāk arī video, kurā runāja Max Soloway, ASV dzīvojošs ebrejs, kurš brīnumainā kārtā izdzīvoja Šķēdes slaktiņu. “SS men were standing idly by, but the shooters were four Latvians.” Neērtums bija viena no sajūtām, kura nemazinās, mēģinot pretargumentēt, ka katrā nācijā ir mērgļi un vienkārši nepatīkami cilvēki.

RHSA/gestapo pagrabi un Berlīnes siena. Source: ReadNoto

RHSA/gestapo pagrabi un Berlīnes siena. Source: ReadNoto

Izstādes labirinti noslēdzās kara beigās un tribunālos, piešķirtie sodi, norītās cianīda kapsulas un mēģinājumi aizmirst notikušo. Protams, varēja paskatīties uz pašnāvību izdarījušo Himleru, paklausīties Eihmana balss ierakstu un redzēt Glebkes tuvplānu, vēlāko Adenaura padomnieku. Pēc trīs stundām šajā muzejā, nebija ne mazākā vēlēšanās doties uz blakus telpās esošo izstādi par masu šaušanām. Informācijas pārplūde radīja sastingumu sajūta galvā, kura nemazinājas izejot ārā atsvaidzinoši dzestrajā gaisā. Pretī pavērās divi baisi divdesmitā gadsimta vēstures slāņi: kādreizējo gestapo pagrabu drupas un Berlīnes

Berlīnes siena, rietumu puse. Source: ReadNoto

Berlīnes siena, rietumu puse. Source: ReadNoto

siena. Pastaigas nolūkos nogāju garām, uzņēmu pāris fotogrāfijas ar telefonu un turpināju ceļu atpakaļ uz Potsdamas laukumu. Iebāzusi rokas kabatās, steidzos uz metro, domājot jau par kafiju, ko paņemšu Zoo stacijas kafūzī, drebēju un sūkstījos par savu vienpogas mētelī, kurš ir nejēdzīgi neprakstisks.  Nejūtīgums īsti nepārgāja atlikušo dienu, noskaņojumu uzlaboja “Finding Dory” seanss un kino uzkodas. Braucot mājās ar vilcienu domāju par ultra piesātināto ekspozīciju, kuras uzdevums laikam tiešām ir informēt, liekot ļoti racionāli, bet vienlaikus humānistiski paraudzīties uz šo vēstures posmu. Emocionālāks pārdzīvojums tad bija Ebreju muzeja apmeklējums, vai “Saula dēla” noskatīšanās, vai vienkārši zelta kvadrātiņi ar vārdiem šīs pilsētas ietvēs. Muzejā apkopotā informācija mainīja percepciju par šo vēsturisko posmu. Teorētiski vienmēr bijis skaidrs šausmu apmērs, ka totalitārisms un holokausts ir starp lielākajām cilvēces traģēdijām. Detalizētā informācija toties ļāva aptvert atstrādātu valsts aparātu, kurš ļoti prasmīgi spēja likvidēt cilvēkus. Tā novērošana un pašcenzūra ir ārprātīga. Šī muzeja apmeklējums radīja līdzīgas pārdomas un sajūtas, kā Orvela distopija 1984 vai Bredberija 451 Fahrenheit. Nākamajā rītā pabeidzu lasīt Beatty grāmatu, atrodot laiku uzēst konfektes un nosūtīt pāris vēstules. Yep, un noteikti par sliktu nenāca tās pāris glāzes sarkanvīna. Un tad atkal sajutos normālāk. I am done for a while with this terror/death/torture tourism.

 

EMOP, EMOP, BOOM!

“Book days.” Šāds vārdu salikums kāda FB event nosaukumā mani uzrunāja, kā jau viss ar vārdu “book” tajā. Bibliofilija nav nekāds joks. BOOK=BAIT. Ja tā nebūtu, droši vien nebūtu sākusi strādāt e-BOOK uzņēmumā, tā nonākot sev nezināmā IT/start-up/ventures vidē.

Turpinot stāstu, devos uz Book Days, nokavēju sākumu, tā vietā nolemjot apmeklēt C/O galerijas izstādes. Izrādās, ka Book Days vienkārši bija atklāšanas pasākums EMOP, kurš norisinājās C/O telpās. EMPO=European Month of Photography. Rīgā viņš norisinās maijā, savukārt šeit katru otro oktobri. Turpat blakus C/O atrodas Helmut Newton Foundation. Ņūtons sevišķi slavens ar portretiem, kuru centrā parasti ir kailas sievietes augstpapēžos. Tādi portreti, kurus pēc tam pārpublicē Vogue un citi haute couture izdevumi. Pirms vairākiem mēnešiem biju tur. Pirmais iespaids = Ņūtons zināmā mērā ir vienkārši Hanters Tompsons ar kameru.

C/O tajā dienā varēja apskatīt 2 izstādes, pirmā stāvā Gordon Parks “I AM YOU”, savukārt otrajā konceptuālās fotogrāfijas izstāde. Otro izlaidu, tur pavadošais lasāmais teksts bija garāks nekā līdzpaņemtā grāmata. Thank you, but no thank you. Gordona Pārksa gadījums gluži tas nav, viņa darbi dokumentē 50.-70.gadus, segregāciju, rasismu un nabadzību. Protams, tur bija arī M&M&M:  Malcolm X, Muhameds Ali un  Mārtins Luters Kings. Taču Hārlemas ģimeņu dzīvju fotogrāfijas ir tās, kuras iesit pa vēderu un liek sajusties trakoti neērti.

Source: New Yorker

Parks. Untitled. Source: New Yorker

Paradoksālā kārtā torīt mājās stāvot pie grāmatplauktiem, izvēlējos salīdzinoši plāno Ta-Nehisi Coates “Between The World and Me”, rakstnieka vēstuli dēlam, kurā viņš skaidro Amerikas rasu politika, ko nozīmē pieaugšana melnādainam puikam Baltimorā, ko darīt, lai pretotos verdzības perioda mantojumam. Godīgi sakot, lielāko daļu dzīves neko īsti nezināju par segregāciju, rasismu un verdzības vēsturi, ja neskaita vadlīnijas.

“But race is the child of racism, not the father. And the process of naming “the people” has never been a matter of genealogy and physiognomy so much as one of hierarchy.”

/Ta-Nehisi Coates/

Tikai pamazām sāku aptvert , lasīt par to, saprast. Koloniālisms, postkoloniālisms, neokoloniālisms. Rīgā aukstā vakarā sēžot ar vīna vai viskija glāzi, šie termini neko neizteica, neko nenozīmējā, tā nebija mana pasaule un mana realitāte. Iespējams kaut kas mainījās vairāk, kad izlasīju Adiči romānu par Nigērijas pilsoņu karu septiņdesmitajos. Sāku interesēties par Nigērijas vēsturi, par apkārtējo valstu vēsturi, par pilsoņu kariem Āfrikā. Pasaule ir viena, šīs ir mūsu visu mājās, taču cilvēki izturas viens pret otru, it kā tā nebūtu. Pārdomas par šo sasaucās ar notikumiem pāri okeānam, kur pirmo reizi Youtube varēja redzēt, kā tas notiek, kad policists nošauj melnādainu cilvēku bez iemesla. Racial profiling. Beidzot sapratu, ko tas tiešām nozīmē.

Fotogrāfijas ir vērtīgās, jo tās ļauj ielūkoties pasaulēs, kuras vairs neeksistē. Pirms kara, pēc kara. Berlīnē it sevišķi.Šīs zudušās, attālās pasaules vakar pētīju Willy Brandt Haus, kur sociāldemokrātu partijas ātrija izstādītas Rainera Kēninga Rietumberlīnes ainavas no 60./70tiem un Bernda Heidena fiksētie skati Prenzlauer Berg, kādreizējā Austrumberlīnes rajonā, kur tagad dzīvoju arī es.

Kinder im Hinterof. Source: Kulturtippi.

Heyden. Kinder im Hinterof. Source: Kulturtippi.

Pārksa fotogrāfiju realitāte savā ziņā ir vēsturiskas liecības, bet savā ziņā tās atspoguļo mūsdienu pasauli, vismaz Ameriku. Hārlemā vairs nav nabadzīgas ģimenes, tās pārcēlušās uz piepilsētām, nabadzīgākiem rajoniem, to vietā galerijas, hipsterīgi vegan/gluten-free/organic restorāni un jauna paaudze, kura bauda mierpilno neziņas stāvokli. Pārks gan nefotogrāfēja tikai Hārlemu, bet veidoja reportāžas par segregāciju, noziedzību un nabadzību tādiem  žurnāliem kā Life un Conde Neste. Pārks tā sasniedza plašu publiku, parādīja, cik milzīga ir aiza starp “baltādainajiem” un “melnādainajiem”, ka vieni ņemas tik ap savu “American Dream”, kamēr otri cīnās par elementāru cieņu un tiesībām. Damn, šī izstāde mani saniknoja, apbēdināja, un tās emocijas x2 apmērā jutu, kad pabeidzu šorīt lasīt Coates grāmatu. Yep, domāju to atšķaidīt ar Paul Beatty satīru “The Sell Out”, un pēc tam uzjundīt ar Tonijas Morisones “Beloved”. Berlīnē aizsākta lasāmviela sākās ar brīnišķīgajām Rilkes vēstulēm, pilnām ar garīgumu, skaistumu un mīlestību, taču ilgi tā tas nevarēja turpināties, tāpēc sekoja satīra par Vjetnamas karu ar četrdesmit lappušu garu spīdzināšanas ainu, un tad tālāk Coates, kas nenoliedzami ir aizkustinošs, bet vienlaikus skumjš un depresīvs naratīvs. Nē, woops, aizmirsu, pa vidu bija Šerilas Streidas “Wild”, tā gan bija vien sasodīti iedvesmojoša un patīkama lasāmviela. Taču dzīve ir skaista, depresīva, traģiska, smieklīga un nejaušībām pilna vienlaikus. Literatūra to arī atspoguļo, tāpēc, ja vienīgi nelasa anekdošu krājumu, nevar cerēt, ka grāmata izraisīs tikai smieklus un ne mazākās pārdomas, vai atkāpi, kur noliec grāmatu blakus un skaties nekurienē. Atverot blogu bija doma rakstīt par sengrieķu marmora krūšķurvjiem, bet Coates vēl šorīt bija mans biedrs, un tad lūk EMOP, RASISMS un BOOKBAITS.