From the streets of Berlin with love

schoneberg-graffiti

 

Viss sākās, kā parasti: “Nu beidzam? Nē vēl vienu.” Jāmin gan, ka glāzes bija neraksturīgi lielas, IKEA versija par graņonku. No tām dzērām viskiju un džinu, spēlējām Hypertheticals un klausījāmies vienu no Elzas nostaļgījas pleilistēm. Viss šķita brīnišķīgi līdz nākamajam rītam. Pirmā pamodās Elza, taču viņa palika guļot, atceroties Sarmas brīdinājumu, lai ļauj gulēt vismaz līdz deviņiem. Šo gan vēlāk uzzināju brokastu laikā, kad mēģināju tikt galā ar sāpošo galvu. Interesanti, ka pirmā patiesībā pamodās Sarma, saķērusi galvu meklēja ibumentinu un piedāvāja to arī pārējiem. Elza vēl atradās horizontālā stāvoklī, taču pieņēma, ka stāvus būs grūtāk un pašāva savu mazo roķeli Sarmas virzienā. Tikmēr vēl atrados zem segas un apsvēru slēpt paģiraino stāvokli, bet nolēmu, ka nav ko izlikties un pieteicos arī uz tableti. Sarma ielīda atpakaļ gultā un pārvilka segu pār acīm, Elza iesmējās. Sekoja parastie grūto rītu jaūtajumi: kāpēc tik daudz dzērām, kāpēc mēs atkal esam šeit, kāpēc tu tik daudz ielēji. Elza smejoties jautāja, kurš tad viņai pagatvos kafiju. Kamēr virtuvē vāriju kafiju, Elza mazgājas, savukārt Sarma kūkoja zem segas, gaidot, kad iedarbosies pretsāpju zāles. Tālāk pati devos nomazgāties, kamēr Elza lasīja priekšā nesmieklīgas latviešu anekdotes. Latviešu humors ir gandrīz tikpat labs, kā vāciešu, smiekli netrūka. Tā kā cepeškrāsnī viss garšo labāk, arī olas izcepām tur, pa virsu kārtīga deva čili mērces un klāt krūze kafijas. Tajā brīdī šķita, ka esam izsmēlušas dienas limitu, ka jālien vien atpakaļ gultā. Sarma secināja, ka vakar piebeigta gandrīz pudele viskija un džina. Ko? Ja jau, ta jau. Kaitinājam Elzu ar savām cepeškrāns īpašuma tiesībām, jo Everestā tādas izvirtības nav pieejams, tikai dranķīgs gāzes katls. Tālāk? Pārsteidzoši, bet mēs saģērbāmies un devāmies laukā. Kur? Protams, ka uz grāmatveikalu, Saint George Bookstore. Paģirains, pēc-viskija stāvoklis labākais, lai neapdomāti pirktu grāmatas. Tā nu Elza nonāca pie Bībeles skaidrojošas teorijas grāmata un weird romāna,kuru sauc Hangover Square: “You could practically smell the gin off it. ” Es mēģināju atrast depresīvāko grāmatu kāda pieejama. Savā ziņā arī izdevās: par bioētiku un nāvi, un eitanāziju. Uz pozitīvākas nots arī atradu vienu romānu par depresiju un Manna ķiegeli “Burvju kalns”, kurš bija meklēts jau vairākus mēnešus. Kamēr ar Elzu runājām, ka varētu nopirkt pašu grāmatveikalu, Sarma ērti bija iekārtojusies vecā ādas klubkrēslā un lasīja feisbuku. Ar Elzu devāmies atrādīt Sarmai izvēlētās grāmatas, lai saņemtu viņas piekrišanu. Samkasājām un devāmies prom, lai gan labprātāk būtu tur palikušas forever and ever. Tas būtu sapņu darbs, vadīt tādu grāmatveikalu, pasūtīt grāmatas un dzert viskiju. Black Books 2.0. Hell yeah! Turpat tālāk atrādās ik sestdienas zemnieku tirdziņš, kur tikām pie kafijas un vafelēm, kamēr no visām pusēm atradāmies bērnu, suņu un fancy berlīniešu ielenkumā. Pēc nelielas pieturas ļoti dārgu somu veikalā, noķērām tramvaju uz modernās mākslas muzeju. Iepriekš jau bija nolemts, ka šī būs lēnu pastaigu un kritizēšanas diena. Obviuosly, tāpēc devāmies uz laikmetīgo mākslas muzeju. Kā secinājām, paģirains stāvoklis ir labākais, lai baudītu mākslu, because you just kind of do not give a fuck and go with the flow. Elza jau patika ieeja un koka skulptūra. Izstādes sākumā secinājām, ka kaut kas savādi ož. Sarmas variants bija Kīfera reljefainā gleznā, pasakot mums: Art stinks. Protams, tas mums bija jāpārbauda, tāpēc ļoti nepieklājīgi tuvu piegājām gleznai, lai to paostītu. Muzeja uzraudze gandrīz noģība, ieraugot, ka divi dīvaini apmeklētāji osta gleznas un ķiķina. Ar sānu redzi pamanīju, ka viņa mums tuvojas, un sāku lēnām atkāpties. Glezna arī nesmirdēja, tas nebija dīvainā aromāta avots. Elza secināja, ka it must be sadness, that is stinking the place up. Oh well, can happen to anyone. Turpat blakus bija auduma/keramikas kāzu kleita, sadurta ar milzīgām stikla lauskām. Elza deva Kīfera skulptūrai jaunu nosaukumu: My Ex-Wife (Marriage is not for everyone). Par lielu atvieglojumu muzeja uzraudzei, devāmies uz nākamo telpu, telpu ar jaunām gleznām, ko paostīt. Neskaitot zaļi dzelteno Vorhola Mao, mūs sajūsmināja creepy, sarkana Raušenberga gleza, kuru sauca Apsēstība.obsession

Kopumā mums patika gleznas ar ievērojamu vardarbības klātbūtni un metālu uzlietu pa virsu. Viena no izstādēm bija interaktīva spēle, bet Sarma negribēja piedalītes, pasakot, ka viņa nevienam neuzticās. It kā visi mūsu dati jau sen nebūtu nopludināti un nepiederētu valdībām un bankām, kuras ar mums manipulē. Tā vietā uzņēmām pāris selfijus kā jau inteliģenti cilvēki muzejā. Tālāk paskatījāmies Beuys tauku skulptūras un Kirhnera kailās sievietes. Starp kailo sieviešu fotogrāfijām mūs pārņēma gurdums un nospriedām, ka jādodas prom. Vīdēja jau doma, ka varētu doties uz itāļu vietiņu ēst picu. Sarma visu šo nedēļu ir gribējusi ēst picu, tāpēc viņa smaidīja vairāk nekā parasti. Izgājām caur depresīvi pelēko valdības rajonu, vērojām skrējējus un plēsām stulbus jokus. Skatījos iekšā Paul Lube Haus un teicu meitenēm: “Eu, tur iekšā baseins.” Protams, šķita nedaudz dīvaini, ka valdības ēkā atrodās baseins, bet zinot politiķus, nešķtia tik neiespējami. Izrādas tas bija upes atspulgs un Sarma man pajautāja: “How does it feel to be fucked by your own eyes.” Uz ko es atbildēju: “Good.” Tikām līdz Potsdamas laukumam, ar metro nokļuvām Šēnbergā, safotogrāfējām grafiti un devāmies tālāk uz Bocacelli, itāļu vietiņu, izvēlēto pusdienu vietu. Oh boy, ar ko lai sāku. Bijām tik izsalkušas un vienlaikus tik laimīgas, ka tūlīt tiksim pie ēdiena. Prieks līdzinājas vakardienas sajūtām pie pirmās glāzes. Oh boy, tas vienmēr sākās tik labi, bet mēs jau nezinam mēru. Acumērs -3. Pica galda lielumā, knapi pietika vieta visiem šķīvjiem. Porcijas milžiem, nē, vikingiem. Entuziastiski sākām ēst, bet drīz mūs pārņēma nožēla.  Ar espresso mēģinājām noskalot vainas apziņu, gluži kā vakar grēkus ar viskiju. Blakus galdiņā sēdošie jautāja viesmīlim, vai tikai pieejams gigantiskais picas izmērs, uz ko viesmīlis apstiprinoši atbildēja. Viens no blakusēdošajiem tad norādīja uz mums, sakot, ka re, viņas gan varēja tik galā. Tajā brīdī izjutām lepnumu. Un varu atbildēt apstiprinoši uz lasīšanas gaitā radušos jautājumu, mēs esam Bocacelli leģendas, mūsu nožēlas pārņemtas sejas ir iemūžinātas fotogrāfijā, kura atrodas blakus portretam ar pavāriem un Angelu. Sarma gribēja tālāk doties uz indieti, bet Elza skatījās uz kūciņām. Sarmas mīļākais alternatīvais fakts: desertiem savs īpašais kuņģa kambaris. Veikalā paķērām kolu un dažus aliņus, samaksājām un virzījāmies un Nollendorfplatz staciju. Metro brauciens līdz Aleksandra laukumam bija dienas kulminācija. Stāvējām pie vienām no durvīm un pēc dažām pieturām iekāpa māte ar diviem dēliem, jaunākais bija ratos, bet vecākais hiperaktīvi lēkāja pakaļ. Rati mūs ar Sarmu nodalīja no Elzas, kura bija iespiesta stūrī. Brālīšu ātri atrada izklaidējošu nodarbi, rādot uz Elzu un smejoties, šad tad paraustot aiz somas. Viņi sveicināja gan viņu arī ar bērnišķīgu sveicienu, mīlīgi pasakot Hallo! Elza vēlāk šo mirkli aprakstīja, ka vienu no šausminošākajiem dzīves pieredzēm, psihotrauma. Viņa klusītem iekšēji mira nost, jūtoties kā dzīvnieks iespiests stūrī (tā viņa to vēlāk aprakstīja, malkojot alu un lasot par Bībeli). Abi puikas nepārtraukti smējās, un jutās izklaidēti, kamēr māte izskatījās padevusies un neiebilda pret dēlu izdarībām. Puikas izdvesa skaņas, kratīja Elzas virzienā ar pirkstu un skaļi kliedz: pau, pau, pau. Secinājām, ka viņi viņu mēģina nošaut vai noburt. Viņu izpausmes bija kaut kas starp Hariju Poteru un Iron Man. Elza bija gatava visam. viņas sejas izteiksme teica: put me out of this misery. Kamēr šis viss notika, es smieklos locījos, neko labāku nebiju redzējusi mēnešiem, ieskaitot savādu rumāņu filmu šauro krēslu teātrī. Izkāpjot ārā, tunelī kāds spēleja uz akardeona krievu romances, ko virszemē pēc pāris sekundēm nomainīja beatbox, cilvēku masas lētie eiro karija hotdogi. Iespaids pēc iespaida, kā filmā, bet tā vienkārši ir Berlīne. Elza satriekta iekāpa tramvajā, tajā brīdī sākās otrais paģiru vilnis. Aizbraucām mājās, uzvilkām platas bikses un virtuvē apsēdāmies. Šī diena bija done for us, bet vēl varēja izdzert pa aliņam, paklausīties Depeche Mode un apspriest spoku eksistenci. Rītdiena ir jauna diena, cerams, būsim gudrākas. Elza metro ar izdomāja, ka varam rakstīt stāstu/grāmatu Trīs lēdijas metro vai kaut kā tā. Nebūs, tā vietā šis. Over. Out.

claws

EMOP, EMOP, BOOM!

“Book days.” Šāds vārdu salikums kāda FB event nosaukumā mani uzrunāja, kā jau viss ar vārdu “book” tajā. Bibliofilija nav nekāds joks. BOOK=BAIT. Ja tā nebūtu, droši vien nebūtu sākusi strādāt e-BOOK uzņēmumā, tā nonākot sev nezināmā IT/start-up/ventures vidē.

Turpinot stāstu, devos uz Book Days, nokavēju sākumu, tā vietā nolemjot apmeklēt C/O galerijas izstādes. Izrādās, ka Book Days vienkārši bija atklāšanas pasākums EMOP, kurš norisinājās C/O telpās. EMPO=European Month of Photography. Rīgā viņš norisinās maijā, savukārt šeit katru otro oktobri. Turpat blakus C/O atrodas Helmut Newton Foundation. Ņūtons sevišķi slavens ar portretiem, kuru centrā parasti ir kailas sievietes augstpapēžos. Tādi portreti, kurus pēc tam pārpublicē Vogue un citi haute couture izdevumi. Pirms vairākiem mēnešiem biju tur. Pirmais iespaids = Ņūtons zināmā mērā ir vienkārši Hanters Tompsons ar kameru.

C/O tajā dienā varēja apskatīt 2 izstādes, pirmā stāvā Gordon Parks “I AM YOU”, savukārt otrajā konceptuālās fotogrāfijas izstāde. Otro izlaidu, tur pavadošais lasāmais teksts bija garāks nekā līdzpaņemtā grāmata. Thank you, but no thank you. Gordona Pārksa gadījums gluži tas nav, viņa darbi dokumentē 50.-70.gadus, segregāciju, rasismu un nabadzību. Protams, tur bija arī M&M&M:  Malcolm X, Muhameds Ali un  Mārtins Luters Kings. Taču Hārlemas ģimeņu dzīvju fotogrāfijas ir tās, kuras iesit pa vēderu un liek sajusties trakoti neērti.

Source: New Yorker

Parks. Untitled. Source: New Yorker

Paradoksālā kārtā torīt mājās stāvot pie grāmatplauktiem, izvēlējos salīdzinoši plāno Ta-Nehisi Coates “Between The World and Me”, rakstnieka vēstuli dēlam, kurā viņš skaidro Amerikas rasu politika, ko nozīmē pieaugšana melnādainam puikam Baltimorā, ko darīt, lai pretotos verdzības perioda mantojumam. Godīgi sakot, lielāko daļu dzīves neko īsti nezināju par segregāciju, rasismu un verdzības vēsturi, ja neskaita vadlīnijas.

“But race is the child of racism, not the father. And the process of naming “the people” has never been a matter of genealogy and physiognomy so much as one of hierarchy.”

/Ta-Nehisi Coates/

Tikai pamazām sāku aptvert , lasīt par to, saprast. Koloniālisms, postkoloniālisms, neokoloniālisms. Rīgā aukstā vakarā sēžot ar vīna vai viskija glāzi, šie termini neko neizteica, neko nenozīmējā, tā nebija mana pasaule un mana realitāte. Iespējams kaut kas mainījās vairāk, kad izlasīju Adiči romānu par Nigērijas pilsoņu karu septiņdesmitajos. Sāku interesēties par Nigērijas vēsturi, par apkārtējo valstu vēsturi, par pilsoņu kariem Āfrikā. Pasaule ir viena, šīs ir mūsu visu mājās, taču cilvēki izturas viens pret otru, it kā tā nebūtu. Pārdomas par šo sasaucās ar notikumiem pāri okeānam, kur pirmo reizi Youtube varēja redzēt, kā tas notiek, kad policists nošauj melnādainu cilvēku bez iemesla. Racial profiling. Beidzot sapratu, ko tas tiešām nozīmē.

Fotogrāfijas ir vērtīgās, jo tās ļauj ielūkoties pasaulēs, kuras vairs neeksistē. Pirms kara, pēc kara. Berlīnē it sevišķi.Šīs zudušās, attālās pasaules vakar pētīju Willy Brandt Haus, kur sociāldemokrātu partijas ātrija izstādītas Rainera Kēninga Rietumberlīnes ainavas no 60./70tiem un Bernda Heidena fiksētie skati Prenzlauer Berg, kādreizējā Austrumberlīnes rajonā, kur tagad dzīvoju arī es.

Kinder im Hinterof. Source: Kulturtippi.

Heyden. Kinder im Hinterof. Source: Kulturtippi.

Pārksa fotogrāfiju realitāte savā ziņā ir vēsturiskas liecības, bet savā ziņā tās atspoguļo mūsdienu pasauli, vismaz Ameriku. Hārlemā vairs nav nabadzīgas ģimenes, tās pārcēlušās uz piepilsētām, nabadzīgākiem rajoniem, to vietā galerijas, hipsterīgi vegan/gluten-free/organic restorāni un jauna paaudze, kura bauda mierpilno neziņas stāvokli. Pārks gan nefotogrāfēja tikai Hārlemu, bet veidoja reportāžas par segregāciju, noziedzību un nabadzību tādiem  žurnāliem kā Life un Conde Neste. Pārks tā sasniedza plašu publiku, parādīja, cik milzīga ir aiza starp “baltādainajiem” un “melnādainajiem”, ka vieni ņemas tik ap savu “American Dream”, kamēr otri cīnās par elementāru cieņu un tiesībām. Damn, šī izstāde mani saniknoja, apbēdināja, un tās emocijas x2 apmērā jutu, kad pabeidzu šorīt lasīt Coates grāmatu. Yep, domāju to atšķaidīt ar Paul Beatty satīru “The Sell Out”, un pēc tam uzjundīt ar Tonijas Morisones “Beloved”. Berlīnē aizsākta lasāmviela sākās ar brīnišķīgajām Rilkes vēstulēm, pilnām ar garīgumu, skaistumu un mīlestību, taču ilgi tā tas nevarēja turpināties, tāpēc sekoja satīra par Vjetnamas karu ar četrdesmit lappušu garu spīdzināšanas ainu, un tad tālāk Coates, kas nenoliedzami ir aizkustinošs, bet vienlaikus skumjš un depresīvs naratīvs. Nē, woops, aizmirsu, pa vidu bija Šerilas Streidas “Wild”, tā gan bija vien sasodīti iedvesmojoša un patīkama lasāmviela. Taču dzīve ir skaista, depresīva, traģiska, smieklīga un nejaušībām pilna vienlaikus. Literatūra to arī atspoguļo, tāpēc, ja vienīgi nelasa anekdošu krājumu, nevar cerēt, ka grāmata izraisīs tikai smieklus un ne mazākās pārdomas, vai atkāpi, kur noliec grāmatu blakus un skaties nekurienē. Atverot blogu bija doma rakstīt par sengrieķu marmora krūšķurvjiem, bet Coates vēl šorīt bija mans biedrs, un tad lūk EMOP, RASISMS un BOOKBAITS.

 

 

 

Berlin, du bist so wunderbar

Iespējamas labākais impulss bloga rakstīšanai ir ģeogrāfiskas vietas maiņa. Un  lieliska draudzene, kura atgādina, ka bloga rakstīšana būtu neslikta doma. Tā lūk, pēc kafijas un diviem jogurt schnitte ķeros klāt pirmajam ierakstam.

Apritējusi tieši nedēļa, kopš ļoti svelmainā pirmdienas vakarā nolaidos Berlīnes Tegel lidostā. Pēc desmit gadiem un padsmit komunāliem Rīgas dzīvokļiem, liktenis par nākamo dzīvesvietu izvēlējies vietu, kura iedvesmoja Deivja Bovija “Heroes”.

Iespējams par lielāko daļu metropolēm var teikt, ka tās ir pretrunīgas un ar bagātu vēsturi, taču Berlīne iespējams ir ambivalentākā starp tām. Sākotnēji neliela tirgotāju pilsētiņa, vēlāk impērijas centrs. 20. gadsimts ar kabarē, nacistiem un betona sienu piešķīris noteiktus vaibstus un izmainījis, bet ne definējis. Berlīne ir pārcietusi dažādu veidu totalitārisma režīmus, taču spējusi atkopties un kļūt par vienu no brīvdomības centriem.

(Viss, beidzu politisko/vēsturisko atkāpi.)

imag4700

Sākotnējā doma bija rakstīt Berlīnes muzeju recenzijas, tā teikti, veidot šauras specifikas blogu. Apceramā materiāla it kā arī netrūkstu, jo pilsētas karte, kura ir mana īpašumā, apgalvo, ka to ir vesels 161. Drīz gan no šīs domas atteicos. Nē, nepārprotiet mani, blogā būs  arī muzeju pieredzes apskati, taču apkārt notiek tik daudz kas cits aizraujošs, kas ikdienā nodarbina prātu.  Pagaidām vēl skaidri nespēju noformulēt, par ko būs šis blogs. Daļu noteikti veidos recenzijas, apskati un politiskas pārdomas, savukārt daļa no bloga būs manas dzīves dažnedažādu notikumu reģistrs. Centīšos veikt ierakstus ar zināmu regularitāti.

Šis ir tikai ievads. Drīz varētu uzrakstīt par seriālu Deutschland 83 un attiecīgo muzeju pieredzi DDR Museum un Stasti Museum. Vēl briest pārdomas par JRT izrādi Pakļaušanās, Boulaem Sansal interviju žurnālā ExBerliner, un dilemmām pārdomās par dažādu kultūru sadursmēm. Sanāk tie ir divi ieraksti, bet varbūt vairāk. Iespējams kādu dienu jāuzraksta Berlīnes falafel apskats. Joks. Vai tomēr nē?

Jānoslēdz šis ar Nick Cave & The Bad Seeds gabalu “Rings of Saturn”, no kura atkārtotas klausīšanās netieku vaļā jau nedēļu: