Pina Bausch jeb DEJO, DEJO, DEJO

Oktobris šķiet ideāls mēnesis, lai skrietu no vienas fotogrāfiju izstādes uz otru, taču ceturtdienas rītā vilka uz fancy izstādi neorenesanses mājā, nevis melnbaltām fotogrāfijām kādā partijas mājā vai underground galerijā. Izlasot svarīgāko Reuters, izdzerot kafiju un gandrīz veiksmīgi izķemmējot matus, devos uz vilcienu staciju, lai dotos uz Anhalter Bahnhof. Jā, turpat netālu Vilijs Brandts un kādreizējais gestapo un SS kantoris, kura vietā tagad Topography of Terrors muzejs. Turpat arī garākais rietumu puses Berlīnes sienas fragments. Vispār ļoti svarīgs rajons. Taču mans galamērķis bija Martin Gropius Bau, iespaidīga izstāžu zāle ar vēl iespaidīgāku programmu.

Auduma maisiņā ieslidināts bija The Sellout, kuru aizsāku pie rīta kafijas. Satīra. Šī ir viena sasodīti smieklīga satīra. Sadaļā par galvenā varoņa tēva-sociologa jungiskiem eksperimentiem ar savu dēlu, sāku skaļi smieties vilcienā, nekādīgi nevarot apvaldīties. Nedaudz pacēlu acis, lai redzētu, vai kāds uz mani nosodoši neskatās. Bija pāris jautājoši acu pāri, ne pārāk uztraucoši, tā nu pievērsos sadaļai par savdabīgo audzināšanu, kur šūpuļdziesmu vietā bija Votergeitas ieraksti. Beatty tā ierauj, negribējas vairs kāpt ārā, lietainā dienā meklēt izstādi, un vispār kaut kur iet, braukt tik šurpu turpu un satīrskos smieklos pievienoties autoram. Oh well. Paklausīgi tomēr izkāpu Anhalter Bahnhof, un pa Stresemannstraße virzījos uz iecerēto galamērķi. Pagāju garām lielākā laikraksta Die Zeit ofisam, vides ministrijai un pamanīju stūrīti no topogrāfijas muzeja, pagriezos pa labi, un tur visā godībā Martin Gropius Bau. Pāri ielai kāda no Berlīnes pārvaldes ēkām, vējā plīvo karogi, smaržo pēc lietus, garām aizskrien tūristu bariņš. Smaržo ne tikai pēc lietus, bet arī trūdošām lapām uz bruģa. Romantiskais rudens vēsums, kurā izbaudi dzestro gaisu, bet vēl nav tik auksts, lai no sala sāktu lēkāt un lamāt sevi par poor clothing choices.

Pīna Bauša. Vima Vendersa filmogrāfijas caurskatīšana atklāja man šo vārdu. Pavirši izlasīju pāris teikumus par viņu, un aizmirsu līdz kādai teātra vēstures lekcijai pirms pāris gadiem. Toreiz vairāk uzzināju par viņas Vupertāles dejas teātri, novatorismu un slaveno Kontakthof, kura fragmentus ik pa laikam paskatos Youtube. Protams, arī šo pēc kāda laika aizmirsu, apmierinoties, ka aptuveni zinu, kas ir Pīna Bauša. Jā, bet šī izstāde to laboja, ļaujot atklāt vienu fenomenālu dejas teātra personību, kura iestudēja fantastiskus gabalus, nu tā, ka skaties ierakstus, un no tās katarses var vienkārši aizrīties, apraudies un nosolies atnākt vēl uz šo izstādi. Berlīnē gan tas ir neiespējami, nav iespējams aiziet uz visām izstādēm, kur vēl divreiz uz vienu un to pašu. Šāds pats plāns bija arī attiecībā uz Julian Rosenfeldt “Manifesto”. Varbūt Pīna būs izņēmums. Izstāde sākas ar viņas jaunības gaitām deju trupās, izrādēs, vēlāk eksperimentiem Ņujorkā un liktenīgo nonākšanu Vupertālē.

Pina Bausch mēģinājumā ar savu trupu. Uli Weis photo, 1978. Source: Bundeskunsthalle

Pina Bausch mēģinājumā ar Tanztheater trupu. Uli Weis photo, 1978. Source: Bundeskunsthalle

Faktiski sienas ir iztapsētas ar fotogrāfijām, zem stikliem var apskatīt izrāžu plakātus un programmiņas. Uz vienas izrādes programmiņas aizmugurē bija kādas Mercedes-Benz mašīnas reklāma, savukārt vidū zobārstniecības prakses reklāma. Praktiskums un māksla roku rokā. Izrādes vērtīgākie eksponāti noteikti bija ieraksti, palaisti masīvos televizoros, uzliec austiņas un vēro, kā dzimst modernais dejas teātris. Visilgāk nostāveju pie ieraksta, kur bungu pavadībā trīsdesmitgadīgā Pina improvizē, viņas ķermenis pilnībā apzin telpu, tā ir tāda enerģētika, un visu to laiku viņa smaida. Vienkārši dejotāja, kura ar pilnīgu visu atdevusies savai dejai. Uzreiz seko gar sienām virkne ar fotogrāfijām no mēģinājumiem, gan portreti, gan kopbildes ar trupu. Un tad apstājos pie vienas, kur Pīna neskatās kamerā, tā sāņus, šalle apmesta, rokā cigarete un sejā smaids. Yep, šajā izstādes vietā nolēmu, ka vēlāk izstāžu zāles veikaliņā nopirkšu Vima Vendersa filmas “Pina” DVD, kartītes un iespējams grāmatu. Nu, es nopirku DVD un pāris kartītes, grāmata būtu bijusi absolūta izšķērdība. Izstādes noslēdzošā daļa bija veltīta iestudējumiem astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, kuri tapuši sadarbībā ar citām valstīm. Dejotāji ar Pīnu priekšgalā devās uz kādu valsti, pavadīja tur vairākas nedēļas, un tad kopā izveidoja iestudējumu. Pīna par šo projektu izteicās, ka viņa nevar nodejot māju, tāpēc nepieciešams iepazīt cilvēkus. Ar cilvēkiem nāk pieredzes, pārdzīvojumi, emocijas, viss tas, ko iespējams izdejot. Dažādp dejas projektu fotogrāfijas vijās no zāles uz zāli līdz nonācu telpā ar vairākiem ekrāniem, vienlaikus dažādi deju izrāžu ieraksti, skan elpu žnaudzoša klasiskā mūzika, sariešas asaras. Otrā galā fragmenti no intervijām, savukārt izstāde noslēdzās ar dejojošu Pīnu vecumdienās.

Pina Bausch solo dance. Johan Viehoff photo. Source: Bundeskunsthalle

Pina Bausch solo dance. Johan Viehoff photo. Source: Bundeskunsthalle

Pīna Bauša bija dejotāja visu mūžu, vecumdienās iestudēja izrādes, nemitīgi atradās teātrī, pēkšņi atstājot ne tikai Vupertāli, bet pasauli. Vima Vendera filma ir veltījums viņai, kurā trupa ar deju atvadas no Pīnas, ļaujot ielūkoties vismaz fragmentāri viņas mūža veikumā.

Noslēgumā divi Pīnas Baušas horeogrāfijas piemēri, viens ir no slavenā Stravinska “Le Sacre du Printemps” iestudējumā, savukārt otrs ir Vendersa filmas fragments, kur dejotāji liedagā izpildija “Seasons March”.

Advertisements